Vai viss ir iepriekš nolemts?
Kad lasām par nelaimēm, kas, šķiet, tuvojas cilvēcei vai mūsu pašu dzīvei, ir viegli just bezspēcību, it kā neko nevarētu darīt. Daži no mums klusībā secina, ka viss dzīvē jau ir izlemts un ka neviens pūliņš to nemainīs. Bet vai tas tiešām tā ir?
Bībele mums rāda maigāku ainu. Pat nelaimes, ko Dievs pats pasludinājis, un pat svētības, ko Viņš apsolījis, ne vienmēr tiek izpildītas tieši tā, kā teikts. Bieži tas ir atkarīgs no tā, kā cilvēki atsaucas. Padomāsim, ko Dievs sacīja pravietim Jeremijam:
7Dažkārt es runāju par tautu un valsti, lai nīdētu, plēstu un deldētu! 8Bet, ja tie novērsīsies no sava ļaunuma, par ko es ar tiem runāju, es rimšu un nedarīšu tiem ļaunu, kā biju domājis.( Jeremijas 18:7-8 )
9Citreiz es runāju par tautu un valsti, lai celtu un dēstītu! 10Bet, ja tie darīs ļaunu manās acīs un neklausīsies manā balsī, es rimšu un nedarīšu tiem labu, kā biju domājis.( Jeremijas 18:9-10 )
Dievs saka, ka Viņa paziņojumi nav aizslēgtas durvis. Tie drīzāk ir kā atklāta saruna, kurā mūsu izvēles tiek uzklausītas.
Pilsēta, kas uzklausīja
Vispazīstamākais piemērs ir Ninive. Jona atnesa īsu un biedējošu vēsti, un cilvēki to ņēma pie sirds:
4Lk 11:30Jona nostaigāja pa pilsētu vienas dienas gājumu un sauca: “Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!”5 Mt 12:41; Lk 11:32Ninives ļaudis noticēja Dievam, pasludināja gavēni un visi ieģērbās maisos – no lielākā līdz mazākajam.7un lika, lai Ninivē sludina: “Tāda ir ķēniņa un viņa vareno griba: lai ne cilvēks, ne lops, ne vērsis, ne avs neko nebauda, lai ne ganās, ne dzer ūdeni, 8lai sedzas ar maisu gan cilvēks, gan lops un gauži sauc uz Dievu. Ikviens lai atstājas no saviem ļaunajiem darbiem un varmācības, ko tas paradis darīt, – 9kas zina, ja nu Dievs vēl apdomājas, mitējas un atstājas no savas dusmu kvēles, ka neejam bojā!”( Jonas 3:4-5,7-9 )
Pievērsīsim uzmanību pazemībai ķēniņa vārdos: “Kas zina? Varbūt Dievs vēl pārdomās.” Viņam nebija nekādas garantijas, tikai cerība. Un šī cerība tika uzklausīta:
10Kad Dievs redzēja viņus tā darām, ka tie atgriezušies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Dievs atstājās no visa ļauna, ko bija teicies tiem darīt, un to nedarīja.( Jonas 3:10 )
Kāpēc Dievs mūs brīdina
Ir vērts pajautāt, kāpēc Dievs vispār brīdina. Ja nelaimi nevarētu novērst, brīdinājums nestu tikai bēdas. Taču brīdinājums ir aicinājums. Caur Jeremiju Dievs izskaidroja savu sirdi:
3Varbūt tie klausīsies un novērsīsies katrs no sava ļaunā ceļa, un es varēšu rimt no ļauna, ko es biju domājis tiem darīt viņu ļauno darbu dēļ.( Jeremijas 26:3 )
13Un tagad – dariet, ka top labs jūsu gājums un jūsu darbi, un klausiet Kunga, jūsu Dieva, balsij, un Kungs rimsies no ļauna, ko jums solījis!( Jeremijas 26:13 )
Dievs nevēlas nest nelaimi. Viņš cer, ka tiks uzklausīts. Diemžēl Viņa pacietība ne vienmēr saņem atbildi:
7Es teicu:varbūt reiz bīsies manis,pieņems pārmācību –tad to mājvieta netiktu iznīdēta,nekas nezustu, ko tagad esmu piemeklējis, –bet, jo brašāki tie tapa, jo nešķīstāki tiem darbi!( Cefanjas 3:7 )
Arī praviešiem šajā ziņā bija uzticēta loma. Viņi nebija tur, lai biedētu cilvēkus, bet lai dotu viņiem iespēju laikus atgriezties:
6Ja pilsētā pūš ragu, vai ļaudis tad nesabīstas?Vai ir posts pilsētā, ja Kungs to nenodara?7Jo Kungs Dievs nedara neko,kamēr nav atklājis noslēpumusaviem kalpiem, praviešiem!( Amosa 3:6-7 )
Pazemība maina iznākumu
Bībele rāda šo likumsakarību pat attiecībā uz tiem, kas bija nomaldījušies tālu. Ķēniņš Ahabs, viens no visgrūtākajiem Israēla valdniekiem, pazemojās, un Dievs to ievēroja:
27Kad Ahābs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa drēbes, uzvilka maisa drēbes uz savas miesas, gavēja, gulēja maisā un staigāja lēnīgs.28Tad Kunga vārds nāca pār tišbieti Eliju: 29“Vai tu redzi, ka Ahābs ir pazemojies manā priekšā? Tādēļ ka viņš ir zemojies, es nelikšu nākt ļaunumam viņa dienās, bet likšu, lai ļaunums pār viņa namu nāk viņa dēla dienās!”( 1. Ķēniņu 21:27-29 )
Tas pats notika ar ķēniņu Rehabeamu un Jūdas vadoņiem:
5Tad pie Rehabeāma un Jūdas augstmaņiem, kuri, slēpdamies no Šīšaka, bija sapulcējušies Jeruzālemē, nāca pravietis Šemaja un sacīja: “Tā saka Kungs: jūs pametāt mani, un es jūs pametu Šīšakam!” 6Tad Israēla augstmaņi un ķēniņš zemojās un sacīja: “Kungs ir taisnīgs!” 7Kungs redzēja, ka viņi ir pazemīgi. Tad Kunga vārds nāca pār Šemaju: “Tādēļ ka viņi ir zemojušies, es tos neizpostīšu, bet ļaušu tiem kaut mazliet glābties, es neizliešu savu dusmu kvēli pār Jeruzālemi ar Šīšaka roku,( 2. Laiku 12:5-7 )
Abos stāstos pazemīga sirds mīkstināja to, kas gaidāms.
Ko tas nozīmē mums
Bībelē ir daudz piemēru, kā Dievs maina savu virzienu gan svētību, gan grūtību ziņā atkarībā no tā, kā cilvēki atsaucas. Tas aicina mūs ar atvērtām acīm raudzīties uz savu dzīvi un uz cilvēkiem ap mums. Varbūt Dievs runā uz mums tieši caur Bībeli. Varbūt Viņš runā netieši, caur apstākļiem, ar kuriem sastopamies. Daži apstākļi var būt sakārtoti, lai mūs kaut ko pamācītu. Ja mēs no tiem mācīsimies, kas zina, varbūt mums tiks ietaupīta smagāka mācība vēlāk.
Un, kad labojums tomēr nāk, tas nāk no mīlošas rokas:
5Īj 5:17; Sak 3:11–12Un jūs esat aizmirsuši iedrošinājumu, kas uz jums kā bērniem runā, sacīdams:mans dēls, nenicini Kunga pārmācību,nedz zaudē dūšu, kad viņš tavus grēkus uzrāda;6 ko Kungs mīl, to taču viņš pārmācaun šausta katru dēlu, ko viņš pieņem.( Ebrejiem 12:5-6 )
Tāpēc mums nav jāizmisst. Nākotne nav siena, bet ceļš, un mēs esam aicināti to iet kopā ar Dievu.