Pārlekt uz galveno saturu

Kas ir Jēzus un kāpēc viņš ir tik svarīgs?

Vientuļa figūra, kas attēlo Jēzu, soļo pretī lēkstošajai saulei un raugās uz plašu ainavu ar tālumā redzamiem cilvēkiem un līkumotiem ceļiem, simbolizējot viņa identitātes noslēpumu un dziļo ietekmi uz cilvēci.

Kas ir Jēzus?

Cilvēks? Pravietis? Dieva Dēls vai pats Dievs? Vai viņā patiešām ir kas īpašs?

Viņš bija stūrakmens, ko būvmeistari neievēroja, ko noraidīja Toras zinātāji, akmens, pār kuru cilvēce paklupa. Un tomēr viņš kļuva par slavenāko cilvēku, kāds jebkad dzīvojis uz Zemes. Viņa dzīve un mācība sadalīja cilvēci trijās lielās Ābrahāma reliģijās.

Kas viņa darītajā cilvēcei ir tik īpašs? Kā tas notika un kāpēc? Noskaidrosim.

Sen apsolīts kalps

Apmēram 700 gadus pirms Jēzus pravietis Jesaja aprakstīja nākamo Dieva „Kalpu“. Ievērosim, kādu spēku viņš apsolīja.

1“Redzi, tas ir mans kalps, es viņu stiprinu,
mans izredzētais, kas manai dvēselei tīk, –
es viņam devu savu Garu,
viņš nesīs tautām tiesu!
2Viņš nebrēks un neklaigās,
ielās nedzirdēs viņa balsi,
3aizlauztu niedri viņš nenolauzīs,
kvēlošu degli viņš nenodzēsīs,
uzticīgi viņš nesīs tiesu!
4Viņš nebūs nedz salauzts, nedz slābs,
iekams nepiepildīs tiesu uz zemes –
uz viņa bauslību liek cerību jūras salas!”
( Jesajas 42:1-4 )
5 Apd 17:24–25Tā saka Dievs Kungs,
kas radījis debesis un tās izpletis,
kas izplājis zemi un to, kas tur dīgst,
kas dod dvašu ļaudīm uz tās
un garu tiem, kas staigā pa to!
6 Jes 49:6; Lk 2:32; Apd 13:47; 26:23“Es esmu Kungs,
es tevi taisnībā saucu,
es tevi tveru pie rokas,
sargu tevi un ieceļu tevi
par derību tautai,
par gaismu citām tautām!
7Lai atdarītu acis akliem,
lai no spaidiem izvestu ieslodzītos,
no cietuma tos, kas tumsā mīt!
( Jesajas 42:5-7 )

Kalps, kas nekliedz, nebija tas, ko cilvēki gaidīja no glābēja. Viņa spēks nāktu no maiguma un no uzdevuma, kas ir plašāks par vienu tautu: „gaisma tautām“. Jesaja rakstīja kara un trimdas laikā, kad cerība bija trausla, un šie panti kļuva par vienu no vērtīgākajiem solījumiem ebreju rakstos.

Bez priekšrocībām

Tagad Jesaja apraksta Kalpa visu ceļu, un pārsteidzoši ir tas, cik vienkārši tas sākas.

13Redzi, manam kalpam veiksies,
viņš tiks paaugstināts,
augstumos vareni paaugstināts!
14Daudzi no tevis satrūkās –
nemaz ne pēc cilvēka skata,
un stāvs ne kā cilvēku dēliem!
15 Rm 15:21Tā viņš apslacīs daudzas tautas,
ķēniņiem viņa priekšā mute būs ciet,
tie redzēs to, kas tiem nav stāstīts,
un sapratīs, ko nav dzirdējuši!
( Jesajas 52:13-15 )
2Viņš slējās kā asns tā priekšā,
kā sakne no izkaltušas zemes,
ne tam auguma, ne košuma,
ka mēs uz to raudzītos,
nedz paskata, ka mums patiktos.
( Jesajas 53:2 )

Šis ir stāsta kodols: Jēzus nāca bez priekšrocībām. Bībelē nav aprakstīta ne viņa seja, ne augums, un Jesaja saka, ka nekas viņa izskatā nebija domāts, lai piesaistītu pūļus. Izkropļojums 52:14 apraksta to, ko krusts viņam nodarīja, nevis viņa ierasto izskatu. Viņam nebija pērkonīgas balss, ķēniņa pils, bagātības, karaspēka. Visu, ko viņš ieguva, viņš ieguva ar mīlestību, patiesību un pazemību. Tāpēc viņa stāsts joprojām aizsniedz cilvēkus, kuriem nav savu priekšrocību: nabagus, nepamanītos, vienkāršos. Ja esi jutis, ka tevi nepamana, ievēro, kā sākās viņa ceļš.

Nicināts, tomēr nesot mūsu sāpes

Nāves jūras ruļļos ir Jesajas grāmatas noraksts, kas vecāks par 2000 gadiem, tāpēc šie vārdi ir droši uzrakstīti pirms Jēzus dzimšanas.

3Nicināts un ļaužu atstumts,
vīrs, kam brūces un kas pazīst sāpes, –
itin kā tāds, no kā apslēpj seju,
nicināts, un mēs viņu ne par ko neturējām.
4 Mt 8:17Taču viņš nesa mūsu sērgas
un uzņēmās mūsu brūces,
bet mēs viņu uzskatījām par piemeklētu,
Dieva sistu un pazemotu.
5 1Pēt 2:24Viņš tika caururbts mūsu pārkāpumu dēļ,
sists mūsu vainu dēļ –
mūs glāba pārmācība, kas nāca pār viņu,
ar viņa brūcēm mēs dziedināti.
6 1Pēt 2:25Mēs visi esam noklīdušas avis,
katrs iet savu ceļu,
bet viņam Kungs uzlicis
visu mūsu vainu.
( Jesajas 53:3-6 )
7 Atkl 5:6; Apd 8:32–33Satriekts un nomocīts,
viņš pat nevēra muti –
kā jērs uz kaušanu novests,
kā avs pie cirpēja,
kas mēma un nevar pat muti pavērt.
8Spaidi un tiesa paņēma viņu –
un kurš no viņa paaudzes vēl to atceras,
ka viņš nogriezts no dzīvo zemes
un sists manas tautas pārkāpumu dēļ?
9 1Pēt 2:22Kopā ar ļaundariem viņam kaps,
ar bagātiem viņš gāja nāvē –
kaut varasdarbus nebija darījis
un viltus nebija tam uz lūpām.
( Jesajas 53:7-9 )
11Pēc savām dvēseles mokām viņš redzēs gaismu
un būs gandarīts.
Ar savu atziņu mans taisnais kalps būs attaisnots par daudziem,
viņš nesīs to vainas.
12 Mk 15:28; Lk 22:37Tādēļ es došu viņam daļu pie varenajiem,
kopā ar stiprajiem viņš dalīs laupījumu,
jo savu dvēseli viņš līdz nāvei iztukšojis
un ticis pieskaitīts pārkāpējiem –
kaut nesis daudzu grēkus
un iestājies par pārkāpējiem.
( Jesajas 53:11-12 )

Jesajas „daudzie“ un „pārkāpēji“ esam mēs visi. Tas ir tēls par kādu, kas izvēlas nostāties turpat, kur stāv cietēji, un nest to, ko viņi nespēj panest. Pirmie kristieši šo nodaļu lasīja kā norādi uz Jēzu; daudzi ebreju lasītāji to ir sapratuši kā aprakstu par Izraēlu. Mēs varam to vienkārši lasīt uzmanīgi un ļaut tai runāt.

Ķēniņš no Dāvida cilts

Divi citi solījumi papildina tēlu: taisns ķēniņš no Dāvida dzimtas un akmens, ko būvētāji atmetīs.

5 Jer 33:14–16“Redzi, nāk dienas,”
saka Kungs,
“es riesīšu Dāvidam taisnības atvasi,
un kā ķēniņš viņš valdīs ar apdomu
un uz zemes darīs tiesu un taisnību!
( Jeremijas 23:5 )
22 Lk 20:17; Apd 4:11; 1Pēt 2:7; Mt 21:42; Mk 12:10–11Akmens, ko namdari atmetuši,
ir tapis par stūrakmeni.
23Kungs licis tam notikt,
mūsu acīm tas liekas brīnums.
( Psalmi 118:22-23 )

Būvētāji tēsa akmeņus ēkas stūrim, tam, kas satur kopā divas sienas. Atmests akmens, kas kļūst par to pašu daļu, kas visu notur, ir pārsteidzošs tēls, uzrakstīts daudzus gadsimtus pirms Jēzus. To dziedāja svētceļnieki, kāpjot uz Jeruzalemi, tāpēc viņa laikabiedri to zināja no galvas.

Dzimis bez privilēģijām

Jēzus piedzima Dāvida dzimtā, tomēr silītē, un uzauga Nācaretē, ciematā, ko maz kurš pamanīja. Lūka stāsta par ganiem, pazemīgākajiem lieciniekiem, kā par viņa pirmajiem apciemotājiem. Lūk, kā viņu savā laikā redzēja viņa paša novadnieki.

55Vai tad viņš nav namdara dēls? Vai viņa māte nav Marija un brāļi – Jēkabs, Jāzeps, Sīmanis un Jūda? 56Un vai visas viņa māsas nav pie mums? No kurienes tad viņam tas viss?” 57Jņ 4:44Un tā tie apgrēkojās viņa dēļ. Tad Jēzus tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk godāts kā savā tēvu zemē un savā namā.”
( Mateja 13:55-57 )
20Jēzus tam sacīja: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka dēlam nav kur galvu nolikt.”
( Mateja 8:20 )

„Namdara dēls“ bija veids, kā pateikt: „mēs precīzi zinām, kas tu esi.“ Viņu pazīšanās kļuva par šķērsli. Tam pašam Jēzum nebija savu mājvietu. Dzimis nabadzīgā ģimenē, viņš apmēram trīsdesmit gadus pavadīja klusumā, pirms sākās viņa darbība publiski.

Akmens, pār kuru daudzi paklupa

6Jes 28:16Tādēļ Raksti saka:
redzi, es lieku Ciānā stūrakmeni,
izredzētu un dārgu,
un ikviens, kas uz to tic, netiks apkaunots nekad.
7 Ps 118:22Jums, ticīgajiem, tas ir gods, bet neticīgajiem –
akmens, ko nama cēlāji ir atmetuši.
Šis akmens ir kļuvis par stūrakmeni
8 Jes 8:14–15un arī
par klupšanas akmeni,
un piedauzības klinti.
Tie, kas netic vārdam, klūp pār šo akmeni, tas viņiem arī lemts.
( 1. Pētera 2:6-8 )

Pēteris, viens no Jēzus tuvākajiem draugiem, to rakstīja, pats redzējis noraidījumu, un viņš citē to pašu stūrakmens psalmu, ko jau satikām. Tie, kas paklupa, nebija ļaundari; viņi gaidīja citādu Mesiju.

Akmens, kas sadalīja pasauli

Lūk, kāpēc viens cilvēks sadalīja pasauli. Trīs lielas ticības atvasina savas saknes no Ābrahāma, un katra uz jautājumu „kas ir Jēzus?“ atbild atšķirīgi. Jūdaisms neatzīst viņu par Mesiju un joprojām gaida Mesijas atnākšanu. Islāms godā viņu kā pravieti un Mesiju un gaida viņa atgriešanos, taču neatzīst, ka viņš ir Dieva Dēls vai ka viņš nomira krustā. Kristietība apliecina viņu kā Dieva Dēlu un Glābēju. Tādējādi viņa dzīve un mācība sadalīja cilvēci trijās lielās Ābrahāma reliģijās, un noraidījums joprojām ir ar mums.

Kristiešus pārsteidz tas, ka tas tika pareģots. Raksti, kas ir kopīgi ebrejiem un kristiešiem, Vecā Derība, jau bija teikuši, ka apsolītais kalps tiks nicināts un noraidīts, kā redzējām Jesajas 53. nodaļā un 118. psalmā. Jesaja pat nosauca, kas paklups, un Jānis, pats ebrejs, stāsta, ka tā notika:

14 1Pēt 2:8Viņš būs svētnīca un piedauzības akmens,
un klupšanas klints abiem Israēla namiem,
slazds un lamatas Jeruzālemes iemītniekiem,
15daudzi pār to klups,
kritīs un sasitīsies,
iekritīs slazdos – tur tos notvers!
( Jesajas 8:14-15 )
11Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma.
( Jāņa 1:11 )

Izraēls un Jūda bija tieši tie ļaudis, kas bija gaidījuši visilgāk. Jēzus par to bēdājās, taču viņa pēdējie vārdi šeit nav atvadas:

37Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nonāvē praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis ir sūtīti! Cik bieži es gribēju sapulcināt vienkopus tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt. 38Redzi, jūsu nams jums ir atstāts tukšs. 39Ps 118:26Un es jums saku: jūs vairs neredzēsiet mani līdz tam, tiekams jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Kunga vārdā!”
( Mateja 23:37-39 )

Pravieši apsola arī atzīšanas dienu, kad noraidītais beidzot tiks ieraudzīts tāds, kāds viņš ir:

10Jņ 19:37; Atkl 1:7Pār Dāvida namu un pār Jeruzālemes iemītniekiem es izliešu žēlsirdības un lūgšanas garu, un viņi lūkosies uz mani, uz to, ko tie caururbuši, – par viņu tie sēros, kā par vienīgo bērnu sērodami, par viņu tie gauži raudās, kā par pirmdzimto raudādami.”
( Zaharijas 12:10 )

Tāpēc kristiešiem šī šķelšanās nav sakāve. Tā bija stāsta daļa no paša sākuma, un stāsts vēl nav beidzies. Mēs varam cienīt savus tuvākos katrā ticībā un tomēr maigi aicināt visus paskatīties vēlreiz. Tātad, kas viņš ir pēc Bībeles? Lūk, tās pašas atbilde, sniegta kā dāvana pārdomām, nevis kā prasība.

Kas viņš patiesībā ir

1Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. 2Viņš bija iesākumā pie Dieva. 3Viss ir radies caur viņu, un bez viņa nav radies nekas.
14Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva Vienpiedzimušajam, pilnu žēlastības un patiesības.
( Jāņa 1:1-3,14 )
15viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais, 16jo viņā ir radīts viss debesīs un virs zemes – redzamais un neredzamais – ķēniņu troņi, valdīšanas, valdības un varas. Visas lietas ir radītas caur un uz viņu. 17Viņš ir pirms visa, un viss ir dibināts viņā –
( Kolosiešiem 1:15-17 )
16Visatzīstami liels ir dievbijības noslēpums:
viņš ir parādījies miesā,
Gara atzīts par taisnu,
tapis redzams eņģeļiem,
sludināts pagāniem,
ticībā pieņemts pasaulē,
uzņemts godībā.
( 1. Timotejam 3:16 )

Jānis rakstīja savu evaņģēliju kā aculiecinieks, Pāvils rakstīja draudzei Kolosā, un rinda 1. vēstulē Timotejam, iespējams, ir agrīna kristiešu himna. Trīs autori, viens pārliecinājums: pats Radītājs ienāca cilvēka dzīvē ar visu tās izsalkumu un asarām. Pāvils rakstīja vēstuli kolosiešiem cietumā, un tāpēc viņa pārliecība par Jēzus diženumu ir vēl pārsteidzošāka. „Pirmdzimtais“ šeit nozīmē pirmo pēc ranga un godības, nevis pirmo radīto. Tāpēc kristieši dēvē Jēzu par Dieva Dēlu.

Lielākais izvēlējās zemāko vietu

6kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja līdzību Dievam par ieguvumu, ko paturēt sev,2:6 Cits iespējams tulkojums: būdams Dieva veidolā, pie savas vienādības ar Dievu neturējās kā pie laupījuma. 7bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, 8viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.
( Filipiešiem 2:6-8 )
3Jēzus, zinādams, ka Tēvs viņa rokās bija nodevis visu un ka viņš no Dieva ir izgājis un pie Dieva aiziet, 4piecēlās no mielasta, novilka virsdrēbes un, paņēmis linu drānu, to sev apsēja. 5Pēc tam viņš ielēja ūdeni mazgājamā traukā un sāka mazgāt mācekļiem kājas, un slaucīja tās linu drānā, ko viņš bija apsējis.
( Jāņa 13:3-5 )
12Lk 22:27Kad viņš tiem kājas bija nomazgājis, viņš atkal apvilka savas virsdrēbes un apsēdies tiem sacīja: “Vai jūs saprotat, ko es jums esmu darījis? 13Jūs mani saucat: Skolotājs un Kungs, – un pareizi sakāt, jo tas es esmu. 14Ja nu es, Kungs un Skolotājs, esmu jums mazgājis kājas, tad pienākas, ka arī jūs cits citam kājas mazgājat. 15Jo es jums esmu devis priekšzīmi, lai jūs darāt, kā es esmu darījis.
( Jāņa 13:12-15 )

Jēzus laikā kāju mazgāšana bija zemākā kalpa darbs, un mācekļi tikko bija strīdējušies, kurš ir lielākais. Vēstule filipiešiem 2. nodaļā rāda viņa izvēli atteikties no ķēniņa komforta; augšistaba rāda, kā šī izvēle izskatījās ar dvieli un bļodu rokās. Viņa valstībā diženums tiek mērīts ar to, cik zemu cilvēks ir gatavs noliekties.

Kalpot un piedot

45Jo arī Cilvēka dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.”
( Marka 10:45 )
34Ps 22:19Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” Bet tie meta kauliņus, lai sadalītu viņa drēbes.
( Lūkas 23:34 )

Marka vārdi ir no paša Jēzus skaidrojuma par viņa dzīvi. Lūkas vārdi ir no paša krusta, kur netaisni apsūdzētais lūdza žēlastību tiem, kas viņam darīja pāri. Mīlestība, kas piedod saviem bendēm, ir reta jebkurā laikmetā.

Ko viņš darīja un kāpēc

13un kas mūs izrāva no tumsas varas un ieveda sava mīļotā Dēla valstībā – 14Ef 1:7viņā mums ir izpirkšana un grēku piedošana –
( Kolosiešiem 1:13-14 )
18Ef 1:22–23viņš ir savas miesas, baznīcas, galva. Viņš ir sākums, pirmdzimtais no mirušajiem, lai visā viņš būtu pirmais, 19jo visai pilnībai labpatika iemājot viņā. 20Ef 2:16Caur viņu visam ir izlīgums viņā; caur viņa krusta asinīm ir samierināts viss, kas uz zemes un debesīs.
( Kolosiešiem 1:18-20 )
16Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. 17Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta.
( Jāņa 3:16-17 )
8Bet Dievs savu mīlestību pret mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.
( Romiešiem 5:8 )

„Miers caur viņa krusta asinīm“ nozīmē, ka Jēzus savu dzīvību atdeva labprātīgi un ka viņa augšāmcelšanās trešajā dienā parādīja, ka nāvei nav pēdējā vārda. Kristiešiem tas ir viss stāsta centrs: pats Dievs maksā cenu, lai aizsniegtu mūs. Daudzi cilvēki redz krustu tikai kā traģēdiju; šie autori to redzēja kā vislielāko mīlestības darbu vēsturē. Ievērosim motīvu katrā pantā: ne dusmas, ne pienākums, bet mīlestība, kas tika dāvāta, kamēr mēs vēl bijām tālu no viņa.

Paaugstināts

9Tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, 10Jes 45:23lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – 11un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu.
( Filipiešiem 2:9-11 )

Tas, kas nāca bez priekšrocībām, saņem augstāko godu, ne ar spēku, bet no Tēva. Pazemība nekad nebija vājums, un tā nebeidzās pie krusta; tas visu laiku bija Ķēniņa ceļš. Katrs ceļos nometies ceļgals ir prieka pilnas atzīšanas tēls, pretstats noraidījumam, ar ko viņš sākumā saskārās.

Atvērtas durvis

Pēc visiem šiem gadsimtiem jautājums, kas ir Jēzus, joprojām ir personiskākais, ko vien var uzdot. Esi laipni gaidīts lasīt evaņģēlijus lēnām, uzdot savus jautājumus un pats pārliecināties. Jēzus nekad nespiež. Viņš vienkārši aicina. Bībeles pēdējā grāmatā viņš durvis neizlauž. Viņš klauvē un gaida, kad mēs tās atvērsim no iekšpuses, kad būsim gatavi.

20Redzi, es stāvu pie durvīm un klauvēju: ja kāds sadzirdēs manu balsi un durvis atvērs, es ieiešu pie viņa un turēšu mielastu ar viņu un viņš ar mani.
( Atklāsmes 3:20 )
Bībeles 2012. gada tulkojuma latviešu valodā revidētais teksts (JTR2024)