Ko ticība patiesībā spēj? Ja mūsu lūgšanas netiek uzklausītas?
Ticība, kas spīd
Ticība ir viens no visbiežāk lietotajiem vārdiem Bībelē un viena no tās skaistākajām domām. Tomēr mēs viegli to atturam. Daudzi no mums, pat tie, kas patiesi mīl Dievu, labāk izvēlas palikt drošajā pusē. Mēs lūdzam, bet klusībā ceram maz: par dziedināšanu, par darbu, par to, kas mums ir vissvarīgākais. Mēs baidāmies pieredzēt vilšanos.
Taču ticība nekad nav bijusi domāta, lai to glabātu atvilktnē. Tā ir domāta, lai celtos, spīdētu un mainītu pasauli uz labo pusi. Šajā rakstā aplūkosim, ko par ticību teica Jēzus un apustuļi, un godīgi pavaicāsim arī: ko darīt, ja šķiet, ka mūsu lūgšanas nedarbojas? Rakstos ir atbildes arī uz to.
Sinepju grauds
Jēzus mācekļi bija mēģinājuši dziedināt kādu zēnu, bet nevarēja. Kad viņi pajautāja, kāpēc, Jēzus sniedza šādu atbildi:
20Mt 21:21; Mk 11:23; 1Kor 13:2Viņš tiem atbildēja: “Savas mazticības dēļ; es jums saku: patiesi, ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, jūs sacīsiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies. Un nekas jums nebūs neiespējams.”17:20 Dažos manuskriptos tālāk: 21 Bet šī suga nevar iziet citādi kā vien ar lūgšanu un gavēšanu.( Mateja 17:20 )
Sinepju grauds ir viena no mazākajām sēklām. Jēzus nemēra, cik liela ir mūsu ticība. Viņš parāda, cik daudz spēj pat neliela, patiesa paļaušanās uz Dievu.
Cits evaņģēlijs stāsta to pašu notikumu no zēna tēva skatpunkta. Viņš nepretendēja uz pilnīgu ticību. Viņš pateica ko ļoti godīgu:
23Jēzus sacīja: “Ja spēj? Kas tic, tam viss ir iespējams.” 24Tūlīt bērna tēvs iekliedzās: “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā!”( Marka 9:23-24 )
„Es ticu, palīdzi manai neticībai!“ ir lūgšana, ko Dievs labprāt uzklausa. Mums nav vajadzīga pilnīga ticība, lai sāktu. Mums tikai jāsāk tur, kur esam, un jābūt godīgiem pret Viņu.
Kas ir ticība patiesībā
Vēstulē ebrejiem ticība aprakstīta nevis kā vēlēšanās, bet kā paļāvība uz To, kas devis apsolījumu:
1Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. 2Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību.( Ebrejiem 11:1-2 )
Pēc tam tiek nosaukti tie, kas dzīvoja šādi. Ābels atnesa upuri, kas patika Dievam. Henohs staigāja tik tuvu Dievam, ka nenomira tā, kā citi. Un par visiem viņiem autors saka:
41Moz 4:3–10Ticībā Ābels pienesa Dievam pilnīgāku upuri nekā Kains, ticības dēļ viņš ir saņēmis Dieva atzinību, ka viņš ir taisns – Dievs pats to apliecināja, kad Ābels upurdāvanas pienesa. Ticības dēļ viņš vēl aizvien runā, kaut arī miris. 51Moz 5:21–24Ticībā Hanohs tika pārcelts prom no šīs pasaules, lai viņam nebūtu jāpieredz nāve: viņš vairs nebija atrodams, jo Dievs viņu bija pārcēlis. Pirms pārcelšanas Dievs liecināja par viņu, ka viņš tam bijis tīkams. 6Bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Tam, kas tuvojas Dievam, ir jātic, ka Dievs ir un ka viņš atalgo tos, kas viņu meklē.( Ebrejiem 11:4-6 )
Ievērosim divas lietas, kurām mums jātic: ka Dievs ir īsts un ka Viņš atalgo tos, kas Viņu meklē. Ticība sākas kā attiecības. Mēs nākam pie Viņa, ticot, ka Viņš ir labs un ka Viņš uzklausa.
Ticība, kas darbojas
Listras pilsētā kāds cilvēks, kurš nekad nebija staigājis, klausījās Pāvilu runājam. Pāvils paskatījās uz viņu un redzēja, ka viņš tic, ka Dievs var viņu dziedināt.
9Viņš sēdēja un klausījās Pāvilu runājam. Vērīgi to uzlūkojis un ieraudzījis, ka viņā ir ticība tikt dziedinātam, 10Pāvils sacīja stiprā balsī: “Celies un stāvi stingri uz savām kājām!” Tas pielēca kājās un sāka staigāt.( Apustuļu darbi 14:9-10 )
Šis cilvēks ne tikai cerēja. Viņš piecēlās un staigāja. Ticībai piemīt spēja mudināt mūs darīt to, kas reiz šķita neiespējams.
Vai tad mēs varam ticēt un tomēr dzīvot tieši tāpat kā iepriekš? Jēkabs atbild maigi, bet skaidri: ticība un darbi pieder kopā. Viņš mums atgādina Ābrahāmu, kurš tik dziļi paļāvās uz Dievu, ka bija gatavs atdot pat savu dēlu.
211Moz 22:1–14Vai tad Ābrahāms, mūsu tēvs, netika attaisnots tieši darbu dēļ, kad uzlika savu dēlu Īzaku uz altāra? 22Tu redzi, ka ticība viņa darbiem līdzdarbojās un ar darbiem ticība tapa pilnīga.( Jēkaba 2:21-22 )
24Jūs redzat, ka cilvēks tiek attaisnots ar darbiem un ne no ticības vien.26Jo, kā miesa bez gara ir mirusi, tā arī ticība ir mirusi bez darbiem.( Jēkaba 2:24,26 )
Tas ir kā ar lampu. Ja sakām, ka lampa deg, bet neviens neredz nekādu gaismu, tad tā īsti nedeg. Mūsu darbi nav veids, kā nopelnīt Dieva mīlestību. Tie ir dzīvas ticības gaisma.
Kādi ir šādi darbi? Varbūt tie sākas ar dažiem vienkāršiem jautājumiem. Ja ticam, ka mūsu patiesā manta ir debesīs, kāpēc tik smagi strādājam, lai to krātu virs zemes? Ja sakām, ka mīlam, kāpēc vēl joprojām tik ļoti baidāmies, kad mīlestība ir stiprāka par bailēm?
19 Jk 5:2–3Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog, 20Mk 10:21; Lk 12:33bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. 21Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.( Mateja 6:19-21 )
18Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes; bailes skatās uz sodu, un bailīgais nav pilnīgs mīlestībā.( 1. Jāņa 4:18 )
Šie jautājumi nav apsūdzības. Katrs no tiem ir aicinājums vēl nedaudz vairāk paļauties uz Dievu. Psalmists parāda, kāda var izskatīties šī paļāvība. Viņš tuvu glabā Dieva vārdus, jo tie viņam dod dzīvību, un dzīvo kā cilvēks, kas zina, ka Dievs redz visu, ko viņš dara.
93Nemūžam neaizmirsīšu tavus rīkojumus,jo ar tiem tu mani dari dzīvu!( Psalmi 119:93 )
168Es ievēroju tavus rīkojumus un tavas liecības,jo visi mani ceļi ir tavā priekšā!( Psalmi 119:168 )
Kā varam pārbaudīt savu ticību?
Pāvils aicina mūs godīgi palūkoties uz savām sirdīm. Tas nav aicinājums nosodīt sevi, bet gan ievērot, ka Kristus ir mūsu vidū, un saskatīt, kas ir patiess.
5Pārbaudiet sevi, vai esat ticībā, izvērtējiet sevi, vai esat derīgi. Vai tad jūs neesat pārliecinājušies par sevi, ka Jēzus Kristus ir jūsos? Ja ne – jūs tiekat atzīti par nederīgiem.( 2. Korintiešiem 13:5 )
Ticību pārbauda arī dzīve. Pēteris rakstīja cilvēkiem, kas pārdzīvoja grūtus laikus, un salīdzināja viņu pārbaudījumus ar uguni, kas šķīsta zeltu.
6Par to jūs līksmojaties, šobrīd vēl nedaudz ciezdami, ja tā vajag, dažādos pārbaudījumos, 7lai jūsu pārbaudītā ticība, kura ir daudz vērtīgāka par iznīcīgu zeltu, kas taču tiek pārbaudīts ugunī, kļūtu par cildinājumu, slavu un godu, kad atklāsies Jēzus Kristus.( 1. Pētera 1:6-7 )
Vēstule ebrejiem piebilst vēl vienu domu. Kādu dienu viss, ko var sapurināt, tiks sapurināts, un paliks tikai tas, kas ir nesatricināms. Ticība, kas likta uz Dievu, ir tāda nesatricināma lieta.
26Hag 2:6Viņa balss toreiz satricināja tikai zemi, bet tagad viņš ir pasludinājis: vēl reizi es satricināšu ne vien zemi, bet arī debesis. – 27Vārdi “vēl reizi” skaidri norāda, ka visu, kas satricināms, viņš tad paņems prom kā piederīgu radībai, lai paliktu nesatricināmais.( Ebrejiem 12:26-27 )
Kad stāvam pie robežas, vilcinoties
Israēla tauta reiz stāvēja pie tās zemes robežas, ko Dievs viņiem bija apsolījis. Izlūki ziņoja par milžiem un stiprām pilsētām, un tauta nobijās un atteicās ieiet. Tikai Kālebs un Jozua paļāvās uz Dievu. Par Kālebu Dievs teica, ka viņā ir cits gars:
24Joz 14:9–12Bet mans kalps Kālebs gan, jo viņam bija cits gars un viņš vienmēr man sekoja. Viņu es aizvedīšu uz zemi, kurp viņš gāja, un viņa pēcnācēji to iemantos!( 4. Mozus 14:24 )
Paaudze, kas vilcinājās, četrdesmit gadus klīda pa tuksnesi. Arī tad Dievs viņus neatstāja. Viņš vadīja viņus katru dienu, bet viņi neieraudzīja apsolījumu, ko baidījās pieņemt.
33Apd 7:36Jūsu dēli būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, tie saņems sodu par jūsu netiklību, līdz jūsu līķi būs pazuduši tuksnesī!( 4. Mozus 14:33 )
Jēkabs apraksta tādu pašu cīņu viena cilvēka sirdī. Kad lūdzam, bet slepeni neticam, ka Dievs atbildēs, mēs esam kā vilnis, ko vējš dzen šurp un turp.
6Lai viņš lūdz ticībā, bez šaubīšanās, jo tas, kas šaubās, līdzinās vilnim jūrā, ko vējš svaida un dzenā. 7-8Šāds cilvēks ar sašķeltu dvēseli, kas nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā kaut ko saņemt no Kunga.( Jēkaba 1:6-7 )
Tas nav teikts, lai liktu mums justies vainīgiem dienās, kad ticība ir vāja. Tas ir aicinājums nest Dievam visu savu sirdi un paļauties tikai uz Viņu, To, kas nekad nemainās.
Ja mūsu lūgšanas netiek uzklausītas?
Šis ir visgrūtākais jautājums, un Bībele no tā neizvairās. Pirmkārt, ticība nav formula, kā iegūt to, ko vēlamies. Tā ir paļāvība uz Dievu, kas ir labs. Viņa atbilde var būt jā, vai pagaidi, vai cits ceļš, ko mēs vēl neredzam. Jānis raksta:
14Un šāda paļāvība mums ir uz viņu: ja mēs ko lūdzam pēc viņa gribas, viņš uzklausa mūs. 15Ja zinām, ka viņš uzklausa mūs, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no viņa lūguši.( 1. Jāņa 5:14-15 )
Kad lūdzam saskaņā ar Viņa gribu, kas vienmēr ir mums par labu, varam būt droši, ka Viņš mūs uzklausa. Otrkārt, kavēšanās nav noraidījums. Daudzi Bībeles cilvēki gaidīja ilgi, un viņu paļāvība gaidīšanā auga. Treškārt, mēs vienmēr esam brīvi lūgt tālāk.
Ja kaut kas jūsu sirdī ir ticis atturēts, lūgšana, ko baidījāties izteikt skaļi, esat laipni aicināti to izlūgties šodien. Sāciet mazliet, tik mazliet kā sinepju grauds. Lūdziet, sperat vienu soli virzienā uz to, ko lūdzāt, un turpiniet paļauties. Dievs godā paļāvību, un Viņš nekad nav tālu no tiem, kas Viņu meklē.