Ko nozīmē „Mīliet savus ienaidniekus“?
Mēs varam mīlēt savu tuvāko, savu ģimeni un draugus. Bet ko nozīmē mīlēt savu ienaidnieku? Vai mums tiešām tas ir jādara?
44Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet par tiem, kas jūs vajā,( Mateja 5:44 )
Jau teorētiski tas neizklausās viegli, bet praksē šķiet gandrīz neiespējami. Un vai tas tiešām ir nepieciešams?…
Paskatīsimies, kā to izskaidro Jēzus.
44Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet par tiem, kas jūs vajā, 45ka jūs topat sava debesu Tēva bērni; jo viņš liek saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem. 46Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai arī muitnieki nedara tāpat? 47Ja jūs sveicināt vienīgi savus brāļus, ko gan īpašu jūs darāt? Vai arī pagāni nedara tāpat? 483Moz 19:2; 5Moz 18:13Tad nu topiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs.( Mateja 5:44-48 )
Patiešām, ja paraugāmies apkārt, redzam, ka ikviens saņem saules gaismu un lietu, svaigu gaisu, ko elpot. Mēs un mūsu ienaidnieki esam nolikti šajā brīnišķīgajā pasaulē ar elpu aizraujošām ainavām un varenajiem dzīvniekiem…
Ja ielūkojamies dziļāk, redzam, ka arī mūsu ienaidniekiem tāpat kā mums bija māte un tēvs – neatkarīgi no tā, vai viņi tos pazina vai ne. Un, iespējams, viņu vecāki viņus mīlēja tikpat stipri, kā mūsu vecāki mīlēja mūs.
Šeit ir citāts no Artura Konana Doila grāmatas par Šerloku Holmsu, kur māsa sēro par savu nogalināto brāli, kurš izrādījās viens no bīstamākajiem noziedzniekiem valstī...
„Visai pasaulei viņš bija varmāka, pa pusei zvērs, pa pusei dēmons; taču viņai viņš vienmēr palika tas mazais, ietiepīgais zēns no viņas meitenības, tas bērns, kas bija turējies pie viņas rokas.“
Vai mūsu ienaidnieks var būt kāds, ko mēs patiesībā mīlam?
Iedomājieties, kā mūsu debesu Tēvs iedvesa jaunu dzīvību tajā, ko mēs tagad saucam par savu ienaidnieku, rūpējās par viņu, kad viņš tika nēsāts mātes miesās, tad ļāva viņam piedzimt, visus šos gadus gādāja viņam drēbes, ēdienu un ūdeni dzeršanai… Un tagad Viņš ilgojas atgūt savu pazudušo bērnu, redzēt viņu atkal smaidām un dzirdēt, kā viņš atkal sauc savu debesu Tēvu: „Tēti!...“. Dievs mīl viņu tikpat ļoti, kā Viņš mīl mūs.
Atcerēsimies, kā Dāvids saudzēja dzīvību savam ienaidniekam Saulam, kurš nemitīgi vajāja Dāvidu un centās viņu nogalināt.
4Pa ceļam viņš nonāca pie avju aplokiem. Tur bija ala, un Sauls iegāja alā atviegloties, bet Dāvids ar saviem vīriem sēdēja alas dziļumā. 5Dāvida vīri sacīja viņam: “Redzi, brīdis, par kuru Kungs tev sacīja: redzi, es nododu ienaidnieku tavās rokās, dari ar viņu, ko gribi!” Dāvids piecēlās un slepus nogrieza Saula tērpam stūri. 6Taču pēc tam Dāvida sirds strauji sitās par to, ka viņš nogriezis Saula tērpam stūri.7Un viņš teica saviem vīriem: “Lai Kungs mani pasargā, ka es ko tādu darītu savam kungam, Kunga svaidītajam, ka paceltu roku pret viņu – viņš ir Kunga svaidītais!”( 1. Samuēla 24:4-7 )
Lūk, Dāvida vārdi Saulam par to:
13Kungs izspriedīs starp mani un tevi, Kungs tev atmaksās par mani, bet mana roka nebūs pret tevi! 14Kā saka sena paruna:no ļaundariem nāk ļaundarība! –bet mana roka nebūs pret tevi.( 1. Samuēla 24:13-14 )
Vēl viens piemērs tam, kā mīlēt savus ienaidniekus, ir pats Jēzus. Paskatīsimies, ko Jēzus teica par tiem, kas Viņu zaimoja un sita krustā.
34Ps 22:19Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” Bet tie meta kauliņus, lai sadalītu viņa drēbes.( Lūkas 23:34 )
Un šie ir Stefana vārdi, kad viņš mira pēc tam, kad bija nomētāts ar akmeņiem.
54Viņi to dzirdēja, un tas tā dzēla sirdī, ka tie grieza zobus pret viņu. 55Bet viņš, Svētā gara pilns, pacēla acis uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas, 56un viņš sacīja: “Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.” 57Bet viņi, ausis aizspieduši un skaļi kliegdami, visi reizē metās viņam virsū. 58Un, izdzinuši ārpus pilsētas, tie viņu nomētāja akmeņiem. Liecinieki atstāja savas drēbes pie kājām kādam jauneklim, vārdā Sauls. 59Viņi nomētāja akmeņiem Stefanu, kurš, Dievu piesaukdams, lūdza: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu.” 60Un, nokritis ceļos, viņš skaļā balsī iekliedzās: “Kungs, nesodi viņus par šo grēku.” To pateicis, viņš aizmiga.( Apustuļu darbi 7:54-60 )
Lasot šādu stāstu, mēs sevi nesaistītu ar jūdu vadoņiem. Bet ja nu patiesībā tieši mēs esam tie, kas nogalina nevainīgu Dieva vēstnesi, kurš mūs atmasko un apsūdz?… Mēs neesam bez grēka, un balss, kas pacelta pret mums, nav atskanējusi bez iemesla.
Ko jūs jutāt pret jūdu vadoņiem, lasot, kā viņi nomētāja ar akmeņiem Stefanu? Vai jutāt dusmas, niknumu?… Bet ja nu just pret viņiem žēlastību, jo viņi centās būt taisni un turēties pie bauslības un ienīda, ka tiek atmaskoti tajā, ko nebija izdarījuši pareizi? Daudzējādā ziņā mēs esam līdzīgi viņiem, un viņi ir līdzīgi mums. Mīlēsim viņus, neraugoties uz viņu nodarījumiem. Un centīsimies mīlēt savus ienaidniekus, tāpat kā Dievs viņus mīl.
4Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. 5Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. 6Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. 7Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu.( 1. Korintiešiem 13:4-7 )