Jēkabs cīnījās ar Dievu un uzvarēja. Ko tas nozīmē?
Kad Jēkabs bija ceļā mājup, lai satiktos ar savu brāli Ēsavu, viņš visu nakti cīnījās ar Dievu, un rītausmā viņam teica, ka viņš ir uzvarējis. Ko tas nozīmē? Kā vienkāršs cilvēks var uzvarēt Dievu?
Nakts pie upes
Jēkabs atgriezās pēc divdesmit gadu prombūtnes. Reiz viņš bija atstājis mājas, jo Ēsavs gribēja viņu nogalināt. Tagad viņš dzirdēja, ka Ēsavs nāk viņam pretī ar karaspēku:
7Bet vēstneši atgriezās pie Jēkaba, sacīdami: “Mēs aizgājām pie tava brāļa Ēsava, un arī viņš nāk tev pretī un četri simti vīru kopā ar viņu!” 8Jēkabs ļoti izbijās un satraucās, un viņš sadalīja savus ļaudis, avis, vēršus un kamieļus divās nometnēs.( 1. Mozus 32:7-8 )
Tajā naktī Jēkabs pārsūtīja savu ģimeni pāri Jabokas upei un palika vienatnē:
25Jēkabs bija palicis viens. Un ar viņu cīkstējās kāds vīrs, līdz svīda gaisma. 26Un tas redzēja, ka nevar viņu pievārēt, un sita viņam pa gurna locītavu, un Jēkaba gurna locītava izmežģījās, ar to cīkstoties. 27Un tas teica: “Atlaid mani, jo svīst jau gaisma!” Bet viņš teica: “Es tevi nelaidīšu, kamēr tu mani nesvētīsi!” 281Moz 35:10Un tas viņam teica: “Kāds ir tavs vārds?” Un viņš teica: “Jēkabs!” 29Un tas teica: “Tevi vairs nesauks vārdā Jēkabs, bet gan Israēls, jo tu cīkstējies ar Dievu un cilvēkiem un uzvarēji!”( 1. Mozus 32:25-29 )
Ievērojiet, ko stāsts saka. Tas nesaka, ka Jēkabs būtu pārspējis Dievu. Vīrs nevarēja izbeigt cīņu, un ar vienu pieskārienu gurnam viņš parādīja, kurš patiesībā ir stiprāks. Jēkabs ieguva svētību, jo negribēja atlaist, kamēr to nebija saņēmis. Lai saprastu, kāpēc šī nakts ir tik svarīga, mums jāredz, kāds Jēkabs bija bijis, un pravietis Hozeja mums to palīdz ieraudzīt.
Hozeja pieliek spoguli
Hozeja dzīvoja daudzus gadsimtus vēlāk un runāja uz Izraēlu – tautu, kas cēlusies no Jēkaba un bija novērsusies no Dieva. Viņš atkārtoti pastāstīja Jēkaba dzīvi, lai tauta tajā ieraudzītu pati sevi:
3 1Moz 25:26; 1Moz 32:24–26Strīds Kungam ar Jūdu –piemeklēs Jēkabu par viņa gaitām,par viņa darbiem viņam tad atmaksās!4 1Moz 28:10–22Jau klēpī viņš kampa pēc sava brāļa,tik stiprs, ka ar Dievu cīkstējās!5Viņš cīkstējās ar eņģeli un to uzveica –tas raudāja un lūdzās viņam žēlsirdību,tad viņš to atrada Bētelē,tur viņš ar mums runāja!6Kungs ir Pulku Dievs,kā Kungs viņš pieminams!7Tu vēl atgriezīsies pie sava Dieva,turēsi žēlastību un tiesu,cerēsi uz savu Dievu vienmēr!( Hozejas 12:3-7 )
Hozeja piemin cīņu un viltību, taču atceras arī to, ka Jēkabs raudāja un lūdzās. Viņš noslēdz ar aicinājumu, nevis ar spriedumu: „atgriezies pie sava Dieva.”
Mūžīga tiekšanās sagrābt
Jēkaba vārds ir saistīts ar viņa dzimšanas brīdi, kad viņš nāca pasaulē, turēdams dvīņubrāļa papēdi. Pirms dvīņu piedzimšanas Dievs bija teicis viņu mātei kaut ko svarīgu:
23Un Kungs viņai teica:“Tavās miesās ir divas tautas,no tava klēpja nošķirsies divas ciltis,cilts par cilti būs stiprāka,un vecākais kalpos jaunākajam!”( 1. Mozus 25:23 )
Jēkabam nebija jāliekas viltībā, lai saņemtu to, ko Dievs jau bija nolēmis. Taču viņš tā darīja. Viņš nopirka Ēsava pirmdzimtības tiesības, kamēr brālis mira badā:
31Un Jēkabs teica: “Pārdod man vispirms savu pirmdzimtību!” 32Ēsavs teica: “Re, man tāpat jāmirst, tad kam man šī pirmdzimtība?!” 33Ebr 12:16Un Jēkabs teica: “Apzvēri man vispirms!” Un viņš zvērēja Jēkabam un pārdeva viņam savu pirmdzimtību.( 1. Mozus 25:31-33 )
Vēlāk viņš piekrāpa savu aklo tēvu Īzāku, uzdodoties par Ēsavu, lai saņemtu svētību, kas bija domāta pirmdzimtajam:
19Un Jēkabs teica savam tēvam: “Es esmu Ēsavs, tavs pirmdzimtais, es izdarīju, ko tu man teici! Celies, sēdi un ēd manu medījumu, lai tu vari mani svētīt!”( 1. Mozus 27:19 )
Strādājot pie sava tēvoča Lābana, viņš atrada viltīgu veidu, kā uz Lābana rēķina vairot savus ganāmpulkus. Arī Lābans bija izturējies pret viņu netaisni, taču Jēkabs atbildēja uz viltību ar viltību:
41Un ik reizi, kad pārojās brangākās avis, Jēkabs lika kublos zarus avju priekšā, lai tās pārotos pie zariem, 42bet, kad vājākās avis, tad nelika neko, un Lābanam palika vājākās, bet Jēkabam brangākās.( 1. Mozus 30:41-42 )
Un beigās viņš slepeni pameta Lābana namu, neatvadījies:
20Un Jēkabs piemānīja aramieti Lābanu, neteikdams, ka viņš bēg. 21Viņš bēga ar visu, kas viņam bija, un viņš cēlās un šķērsoja upi, un devās uz Gileāda kalniem.( 1. Mozus 31:20-21 )
Tas viss notika pēc tam, kad Dievs bija runājis ar viņu sapnī un apsolījis būt kopā ar viņu:
15Un, redzi, es būšu ar tevi, es sargāšu tevi visur, kur tu iesi, un es atvedīšu tevi atpakaļ uz šo zemi, jo es tevi nepametīšu, līdz nebūšu izdarījis to, ko tev apsolīju!”( 1. Mozus 28:15 )
Jēkabs neuzticējās šim apsolījumam. Viņš mēģināja nodrošināt svētību pats.
Cīņa pret ceļu
Šajā ziņā Jēkabs cīnījās pret Dievu jau ilgi pirms tās nakts pie upes. Viņš pretojās ceļam, ko Dievs viņam bija nospraudis, un mēģināja sasniegt mērķi pa savu ceļu. Ķēniņš Dāvids psalmā par to, cik dārgi izmaksā pretošanās Dievam un cik atvieglojošs ir piedošanas brīdis, apraksta, ko Dievs piedāvā tā vietā:
8Es tevi pamācīšu un rādīšu tev ceļu,es došu padomu – mana acs ir pār tevi!9Neesiet kā zirgi, kā zirgēzeļi,kuriem trūkst saprašanas,kas ar laužņiem un iemauktiem jāsavalda –tie tevi neklausīs!( Psalmi 32:8-9 )
Dievs nevēlas mūs vilkt kā spītīgu lopu. Viņš piedāvā mūs vadīt, ja mēs to ļausim.
Viņš lūdza, un Dievs deva
Tomēr Jēkabs atteicās atlaist, kamēr nebūs svētīts, un Dievs viņam svētību deva. Viņš saņēma jaunu vārdu – Izraēls, un viņa divpadsmit dēli kļuva par divpadsmit ciltīm veselā tautā. Kad viņš beidzot satika Ēsavu, viņa lielākās bailes izkusa:
4Ēsavs skrēja viņam pretī, apkampa viņu, krita viņam ap kaklu un skūpstīja viņu, un viņi raudāja.( 1. Mozus 33:4 )
Taču tauta, kas nesa viņa vārdu, bieži sekoja viņa vecajam paradumam: novērsās, cīnījās un tad atgriezās. Gadsimtiem vēlāk Dievs par to runāja caur Jesaju:
2 Rm 10:21Es aizvien atvēru skaujaspretestīgai tautai,kas staigā nelabu ceļu,pēc savām iedomām;3tautai, kas aizvaino maninemitīgi tieši sejā –kas upurē dārzos,kvēpina uz ķieģeļiem,4sēž kapu alās,nakšņo slepenās vietās,ēd cūkas gaļu,kam nešķīsta vira traukos,( Jesajas 65:2-4 )
Dieva rokas bija atvērtas „visu dienu”. Tā ir tā pati pacietība, ko Jēkabs sastapa pie upes.
Dēls, kas necīnījās
Daudzus gadus vēlāk parādījās kāds, kas necīnījās pret Dieva ceļu. Naktī pirms savas nāves Jēzus lūdza dārzā un vaicāja, vai priekšā stāvošās ciešanas varētu tikt atņemtas. Tad Viņš nodeva sevi Tēva plānam:
39Un, nedaudz tālāk pagājis, viņš krita uz sava vaiga un lūdza: “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet man garām! Tomēr ne kā es gribu, bet kā tu.”( Mateja 26:39 )
Kur Jēkabs cīnījās, lai panāktu savu, Jēzus pakļāvās Tēva gribai. Viņā mēs redzam, kāds ir ceļš, ja pa to iet bez cīņas.
Ko tas nozīmē mums
Tāpēc mums nav jācīnās ar Dievu. Dāvids rakstīja par to, cik viņam maksāja pretošanās, un par to, ko viņš atrada, kad beidzot pārstāja slēpties:
3Kamēr es neatzinos, nīka man kauli –es brēcu cauru dienu!4Jo dienu un nakti tava roka smagi gūlās pār mani,mans spēks izsīka kā vasaras svelmē!5 2Sam 12:13Es atzinos savā grēkāun neslēpu savu vainu,es teicu: atzīšos Kungam savos noziegumos!Tad tu man piedevi mana grēka vainu.( Psalmi 32:3-5 )
Tas ir aicinājums, ko Hozeja atkārtoja Izraēlam: atgriezieties. Un Pamācību grāmata to izsaka pavisam vienkārši:
5Paļaujies uz Kungu no visas sirds –uz paša sapratni vien nepalaidies!6Zinies viņu visos savos ceļos,un viņš iztaisnos tavas takas.( Sakāmvārdi 3:5-6 )
Tāpat kā Jēkabu, arī mūs Dievs var turēt garā naktī. Labā ziņa ir tā, ka Viņš nav mūsu pretinieks šajā cīņā. Viņš ir tas, no kura mēs patiesībā lūdzam svētību.