Kāpēc Dievs šķiet tik nežēlīgs pret cilvēkiem?
Vecajā Derībā lasām daudzus stāstus par cilvēkiem un veselām tautām, kas piedzīvoja smagas sekas. Šie stāsti bieži atstāj smagumu sirdī un klusu jautājumu: vai Dievs tiešām ir tik nežēlīgs? Tas ir godīgs jautājums, un tas ir pelnījis godīgu, neskubīgu izvērtējumu.
Pavisam cita pasaule
Sāksim ar atgādinājumu, cik atšķirīga bija senā pasaule. Tā nebija droša vieta. Nežēlība bija visur, dzīve bija īsa, un lielākajai daļai cilvēku tā bija arī ļoti smaga. Lai ko mēs domātu par tiem laikiem, mums tie jālasa, paturot šo ainu prātā.
Šajā pasaulē Dievs izraudzījās vienu tautu, lai tā nestu Viņa gribu citām tautām un ieviestu cilvēku vidū likumu un kārtību. Izraēlam tika dota Tora un paša Dieva gādība, kas šo tautu izcēla kā svētu paraugu visai pārējai pasaulei. Daudzu gadsimtu gaitā Dievs pacietīgi atkal un atkal centās vest cilvēci pretī kam labākam.
Ir vērts pamanīt, cik tālu cilvēce kopš tā laika ir nogājusi – no laikiem, kad bērnus dedzināja uz altāriem un kad vardarbība, verdzība un netaisnība bija ikdiena. Dievs visu kontrolē, tomēr Viņš vēlas, lai cilvēki izaugtu. Viņš nevēlas mūs iznīcināt. Viņš vēlas mūs aizvest uz labāku nākotni. Un, kā rāda vēsture, ir ļoti grūti pavērst cilvēku sirdis pret laipnību, godīgumu un nesavtību, jo cilvēki atkal un atkal atgriežas pie vecās tumsas.
Apskatīsim, ko saka pravieši, tādā secībā, kādā viņi dzīvoja, un ļausim viņu pašu vārdiem parādīt, kas notika.
Amoss: brīdinājums par nežēlību cilvēku starpā
Amoss runāja astotajā gadsimtā pirms Kristus – vispirms Izraēla kaimiņtautām un pēc tam pašam Izraēlam. Viņš sāk ar to, kā tautas izturējās cita pret citu. Amons, kaimiņu tauta, bija sācis karu, lai paplašinātu savas robežas, un bija nodarījis kaut ko briesmīgu visneaizsargātākajiem:
13 Jer 49:1–6; Ech 21:28–32; 25:1–7; Cef 2:8–11Tā saka Kungs:“Trīs, vēl vairāk četru noziegumu dēļ es Amona dēliem neatlaidīšu –par to, ka tie Gileādā uzplēsa grūtnieces,lai savas robežas izplestu!( Amosa 1:13 )
Tad Amoss pievēršas paša Dieva tautai. Arī tā bija vainīga, un sekojošais saraksts ir par naudu un varu, kas tiek izmantota pret nabagiem:
6Tā saka Kungs:“Trīs, vēl vairāk četru noziegumu dēļ es Israēlam neatlaidīšu –jo taisno viņi par sudrabu pārdodun nabagu par sandaļu pāri!7Nabagu tie zemē pīšļos iemin,apspiesto nostumj pie malas,gan dēls, gan tēvs iet pie tās pašas meitas –apgāna manu svēto vārdu!( Amosa 2:6-7 )
Jeremija: ilga pacietība un bēdas
Jeremija bija pravietis Jeruzālemē pēdējos gadu desmitos, pirms pilsēta krita Bābeles priekšā, ap 600. gadu pirms Kristus. Daudzi viņa tautas ļaudis bija pievērsušies Baala un Moloka pielūgsmei, un bērnus upurēja uz altāriem. Ievērojiet, kā Dievs par to runā. Tas bija kaut kas, ko Viņš nekad nebija prasījis un par ko nekad nebija pat domājis:
53Moz 18:21Un arī tādēļ, ka viņi cēluši augstienes Baālam, lai dedzinātu ugunī savus dēlus, upurēdami Baālam, – to es tiem nepavēlēju un neteicu, no manas sirds tas nenāca!( Jeremijas 19:5 )
Pravietis apraksta arī zemi, kas cieta tāpēc, kā dzīvoja tās iedzīvotāji:
10Laulības pārkāpēju pilna ir zeme!Zeme sēro viņu lāsta dēļ,un tuksneša ganības kalst –tie skrēja pēc ļauna,un viņu varenībair netaisna!( Jeremijas 23:10 )
Pēc tam Jeremija atgādina ļaudīm, cik ilgi Dievs jau bija runājis uz viņiem. Divdesmit trīs gadus viņš bija viņus brīdinājis, un Dievs jau pirms viņa bija sūtījis citus praviešus:
3“No Jūdas ķēniņa Jošijāhu, Amona dēla, trīspadsmitā gada līdz šai dienai, divdesmit trīs gadus Kunga vārds ir bijis uz mani, un es tiku runājis, bez mitas es runāju, bet jūs neklausījāties! 4Kungs sūtīja pie jums savus kalpus praviešus – bez mitas sūtīja, bet jūs neklausījāties, pat ausi nepakustinājāt, lai klausītos! 5Pravieši sacīja: atgriezieties no sava ļaunā ceļa un saviem ļaunajiem darbiem un dzīvojiet zemē, ko Kungs ir devis jums un jūsu tēviem no mūžiem uz mūžiem.( Jeremijas 25:3-5 )
Sekām, kad tās pienāca, nebija jābūt stāsta beigām. Līdztekus pārmācībai Dievs deva savai tautai šo gādības apsolījumu:
11Jo es esmu kopā ar tevi,saka Kungs,lai tevi glābtu,jo es piebeigšu visas tautas,starp kurām es tevi izklīdināju,bet tevi es nepiebeigšu,tik ar tiesu pārmācīšu,bez soda jau neatstāšu!( Jeremijas 30:11 )
Viņš arī izskaidro, kāpēc pārmācība bija nepieciešama, maigi runājot ar cilvēkiem, kas sajuta sāpes un nesaprata tās:
15Kādēļ tu kliedz par savu postu,tavas sāpes nav dziedējamas –tavu vainu daudzuma dēļ,tavu grēku skaita dēļes tev to darīju!( Jeremijas 30:15 )
Un ir apsolījums, ka kādu dienu viss kļūs saprotams:
24Kunga dusmu kvēle prom negriezīsies,līdz viņš darīs un dabūs,ko viņa sirds nodomājusi! –pēdējās dienās,tad jūs to sapratīsiet!( Jeremijas 30:24 )
Nākamajā nodaļā mēs redzam sirdi, kas stāv aiz visa tā. Pat pārmācot Izraēlu, Dievs runā par šo tautu tā, kā vecāks runā par mīļu bērnu:
20Vai Efraims nav man mīļš dēls,vai nav tīkams bērns?Lai cik viņu lamāju,taču vienmēr viņu atceros!Viņa dēļ man trīs iekšas,žēlot es žēlošu viņu!”saka Kungs.( Jeremijas 31:20 )
Jeremijas laikā ļaudis mēdza teikt, ka bērni cieš par to, ko darījuši viņu vecāki. Dievs atbild, ka katrs cilvēks ir atbildīgs par savām izvēlēm:
30Bet ikviens mirs savas vainas dēļ, un zobi notruls tam cilvēkam, kas pats skābas vīnogas ēdis!( Jeremijas 31:30 )
Vēlāk, kad Jeruzāleme bija gatava krist, Jeremija atkal runāja par altāriem Ben-Hinoma ielejā, kur bērnus upurēja dievam Molokam, un Dieva sāpes par to ir skaidri jūtamas:
352Ķēn 23:10; 3Moz 18:21; Jer 7:31Benhinnomas ielejā viņi cēla augstienes Baālam, lai ziedotu Moleham savus dēlus un meitas, – es viņiem to nepavēlēju, no manas mutes tas nenāca, ka tie dara šo preteklību, apgrēcinādami Jūdu!( Jeremijas 32:35 )
Ecēhiēls: iemesli izklāstīti
Ecēhiēls bija pravietis to ļaužu vidū, kas jau bija aizvesti no Jeruzālemes uz Bābeli. Viņa vēstījumi apraksta to, kas notika pilsētā. Vispirms – aina par zemi, kas pilna vardarbības:
23Darini ķēdes!Jo zeme ir pilna ar izlietām asinīm,pilsētas pilnas ar vardarbību!( Ecehiēla 7:23 )
Ļaudis arī iestāstīja sev, ka Dievs neredz un neinteresējas. Dievs atbild, ka Viņš redz visu:
9Viņš man sacīja: “Israēla un Jūdas nama vaina ir pārmēru liela – zeme ir pilna asiņu, pilsēta pilna netaisnības, jo tie saka: Kungs zemi ir atstājis, Kungs neredz!( Ecehiēla 9:9 )
Ecēhiēls brīdina par smagiem sodiem, kas gaidāmi Jeruzālemei, un par to pārsteidzošo nolūku: izdzīvojušie nonāks Bābelē, un viņu stāsti parādīs trimdiniekiem, ka nekas nav noticis bez iemesla.
21 Atkl 6:8Jo tā saka Kungs Dievs: ja es pret Jeruzālemi sūtītu savas četras ļaunās tiesas – zobenu, badu, plēsīgus zvērus un mēri – un izkautu gan cilvēku, gan lopu, 22tad tomēr, redzi, tur atliktu daži izglābtie, kas izvesti, dēli un meitas. Redzi, tie atgriezīsies pie jums, un, kad jūs redzēsiet viņu gājumu un veikumu, tad jūs samierināsieties ar ļaunumu, kam es liku nākt pār Jeruzālemi, – ar visu to, kam es esmu licis notikt. 23Un tie jūs nomierinās, jo jūs redzēsiet viņu gājumu un veikumu. Tad jūs zināsiet, ka ne bez iemesla es esmu darījis visas šīs lietas,” saka Kungs Dievs.( Ecehiēla 14:21-23 )
Dievs runā arī par saviem bērniem, kas tiek upurēti elkiem, un to Viņš izjuta kā nodevību:
20Tu ņēmi manus dēlus un meitas, ko man dzemdējusi, un upurēji tiem par ēdamo upuri. Vai tad ar netiklību vien tev bija par maz?! 21Tu nokāvi manus dēlus un upurēji tos elkiem!( Ecehiēla 16:20-21 )
Un Viņš atgādina ļaudīm par Sodomu, pilsētu, kas slavena ar savu likteni. Norādītais iemesls varētu pārsteigt. Tā nebija tikai vardarbība, bet arī lepnība, labklājība un novēršanās no nabadzīgajiem:
49Redzi nu, šī ir tavas māsas Sodomas vaina – lepnība, rijība un pašpaļāvība; tāda bija viņa un viņas meitas, nabagam un cietējam tās vis nepalīdzēja, 50bet turēja augstu prātu un darīja preteklības manā priekšā. Es to redzēju un tādēļ tās aizslaucīju!( Ecehiēla 16:49-50 )
Visbeidzot Ecēhiēls pa vienam uzskaita pārkāpumus, kas bija piepildījuši Jeruzālemi: vadoņi, kas slepkavoja, atraitnes un bāreņi, kam darīts pāri, nepatiesas apsūdzības, kas sūtīja nevainīgus cilvēkus nāvē, un nežēlība ģimenes iekšienē:
6Redzi, Israēla valdnieki, kas Jeruzālemē mīt, –tie izlej asinis, cik vien spēj!7 2Moz 20:12; 22:21–22; 5Moz 5:16; 24:17Tēvu un māti nicina,svešinieku apspiež,bāreni un atraitni verdzina,8 3Moz 19:30; 26:2manus svētumus apsmej,manus sabatus sagāna!9Ik mēlnesis izlej asinis,elku kalnos tie ēd un dzen netiklību.10 3Moz 18:7–20; 20:11Tēva kailums tiek atsegts,nešķīstas sievas piegulētas,11viens ar tuvākā sievu dara preteklības,otrs savu vedeklu apgāna,trešais savu māsu, tēva meitu, piesmej!12 2Moz 22:25; 23:8; 3Moz 25:36–37; 5Moz 16:19; 23:19Tie ņem kukuļus, lai izlietu asinis,tie plēš nodevas un augļus,tie gūst peļņu, apspiežot tuvāko,bet mani tie aizmirsuši! –saka Kungs Dievs.( Ecehiēla 22:6-12 )
Ko mēs varam no tā mācīties
Kad lasām šos fragmentus pēc kārtas, aina kļūst skaidrāka. Nelaimēm, kas nāca, bija pakaļ ilgi brīdinājumi. Tās sekoja īstai nežēlībai, īpaši pret vājajiem un jaunajiem. Un tās nāca no Dieva, kas runā par savu tautu kā par saviem mīļajiem bērniem, kuram nesagādā prieku tos pārmācīt un kas pēc tam turpina solīt nākotni.
Bija ļoti smagi laiki, kad Dievs strādāja, lai pavērstu cilvēkus atpakaļ un padarītu šo pasauli labāku. Kopš tā laika mēs esam nogājuši garu ceļu, un tomēr mūsu vidū vēl daudz kas jālabo.
Ciešanas ir daļa no šīs salauztās pasaules, un Jaunā Derība to neslēpj. Tā mums arī stāsta, ka Dievs nestāvēja tām tālu malā. Jēzū Viņš tajās ienāca, un tie, kas seko Viņam, atklāj, ka pat grūtības var parādīt Viņa dzīvību:
10Mēs nesam savā miesā Jēzus nāvi, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu miesā.( 2. Korintiešiem 4:10 )
Varbūt labākā atbilde uz jautājumiem, ko šīs lappuses izraisa, ir pazemīga: lasīt lēni, uzticēties, ka Dieva pacietība ir lielāka, nekā mēs spējam saredzēt, un lūgt Viņu, lai Viņš mūs padara par daļu no šīs labošanas.