Lepnuma loma un patiesa ticība
Mēs visi vēlamies just, ka mūs cienī un novērtē. Tas ir dabiski, un tā ir mūsu pašcieņas sakne. Lepnums ir šīs vēlmes tuvs radinieks. Tas aug, kad vēlamies, lai citi pamana, ko esam paveikuši un par ko kļuvuši. Nav brīnums, ka Bībele tik bieži runā par lepnumu. Mēs mēdzam šos pantus izlasīt ātri un pieņemt, ka tie ir par kādu citu. Paskatīsimies uz to saudzīgāk un tuvāk. Šeit ir trīs īsi panti, ar ko sākt:
32Vienalga, vai dumji tu sāktu lielītiesvai gudri, ar viltu – roku uz mutes!( Sakāmvārdi 30:32 )
5Viņš augstieņu ļaudis nolicis zemu,vareno pilsētu noliecis līdz pašai zemei,nometis pīšļos!( Jesajas 26:5 )
17cilvēku novērš no netaisnības,no vīra lepnību atvaira,( Ījaba 33:17 )
Ievērojiet pēdējo. Dievs "attur viņus no lepnuma", un Viņš to dara, atkal un atkal runājot ar cilvēkiem kā gādīgs vecāks.
Divu veidu lepnums
Ikdienā mēs šo vārdu lietojam divējādi. Viens ir kritisks: "šis cilvēks bija pārāk lepns, lai palīdzētu." Otrs ir sirsnīgs: "Labi padarīts, es esmu tik lepna par tevi!" Otrais ir bieži sastopams ģimenēs, kur vecāki mudina bērnus nepadoties un augt. Šeit ir parastās definīcijas:
- Dziļa prieka vai gandarījuma sajūta, ko rada paša sasniegumi, tuvu cilvēku sasniegumi vai īpašības vai īpašumi, kurus plaši apbrīno.
- Savas cieņas apziņa.
Prieks par bērna panākumiem ir laba lieta, un Bībelē nekas to neatbalsta. Bībele brīdina par kādu konkrētu lepnuma veidu: pārliecību, ka "es to paveicu pats un man neviens nav vajadzīgs". Tas ir lepnums, kas paļaujas uz sevi, nevis uz Dievu un citiem:
10Tik no lepnības ceļas ķildas –kas ieklausās padomā, tam gudrība.( Sakāmvārdi 13:10 )
Ko Dievs saka par šādu lepnumu
Turpmākie panti apraksta, kā Dievs uz to atbild. Ievērojiet, ka tas vairāk ir par attālumu nekā par sodu. Kad paļaujamies tikai uz sevi, mēs atstājam Viņam maz vietas:
12Tad tie kliedz, bet viņš neatbild,jo ļaundari pārlieku lepni,( Ījaba 35:12 )
28Tu paglāb nabaga ļaudis,bet augstprāšus ar skatienu pazemo,( 2. Samuēla 22:28 )
6Augstu Kungs, bet uzlūko zemos,taču augstprātīgo viņš pazīst pa gabalu!( Psalmi 138:6 )
Apustulis Jēkabs izskaidro, kāpēc Dievs pretojas lepnumam: tāpēc, ka Viņš grib mums dot vairāk.
6Sak 3:34Bet viņš grib dot vairāk žēlastības. Tādēļ Raksti saka:Dievs stājas pretī augstprātīgajiem,bet pazemīgajiem dod žēlastību.( Jēkaba 4:6 )
Ķēniņš, kurš teica: "Es to izdarīju"
Pirms izdarām kādus secinājumus, aplūkosim kādu stāstu. Nebukadnecars bija varenais Bābeles ķēniņš. Viņam bija satraucošs sapnis, un pravietis Daniēls paskaidroja, ka Dievs viņu brīdina. Daniēls pievienoja mīlestības pilnu aicinājumu:
24Tādēļ, ak, ķēniņ, lai mans padoms tev tīk – tu atsvabinies no grēkiem, darīdams taisnību, un no negantības, apžēlodamies par nabagiem! Varbūt tava labklājība nemitēsies.”( Daniēla 4:24 )
Pagāja vesels gads, pacietības gads. Tad kādu dienu, kad ķēniņš raudzījās pār savu pilsētu, viņš sacīja:
27viņš teica: “Vai gan es neesmu šo lielo Bābeli uzcēlis, kur dzīvot ķēniņam, ar savu lielo spēku un vareno slavu?!”( Daniēla 4:27 )
Brīdinājums piepildījās gandrīz uzreiz:
28Ķēniņš vēl nebija paspējis teikt šos vārdus, kad no debesīm atskanēja balss: “Tev, ķēniņ Nebūkadnecar, saka: valsts tev ir atņemta! 29Tevi padzīs no cilvēku vidus, pie meža zvēriem tu mitīsi un tevi baros kā vērsi ar zāli; lai paiet septiņi laiki, tad tu zināsi – Visuaugstais valda pār cilvēku valstīm, viņš tās dod, kam grib!”( Daniēla 4:28-29 )
Nebukadnecars zaudēja visu, uz ko bija lepojies. Taču paskatieties, kā stāsts beidzas. Pēc šī laika viņš pacēla acis uz augšu un saprata, kas bija aiz viņa sasniegumiem:
31Kad šis laiks beidzās, es, Nebūkadnecars, pacēlu savu skatienu uz debesīm un atgriezās mans prāts:“Visuaugsto es godināju, viņš dzīvo mūžīgi!To slavēju un teicu, jo viņš valda!Viņa vara ir mūžīga,viņa valsts paliek uz audžu audzēm!32Visi, kas mīt uz zemes, ir nieks!Ar debesu pulkiem un zemes ļaudīm viņš dara, ko grib!Nav neviena, kas spētu apturēt viņa roku,kas varētu viņam teikt: ko tu dari?!”34Tagad es, Nebūkadnecars, slavēju, teicu un godinu debesu Ķēniņu: “Visi viņa darbi ir patiesi, visi viņa ceļi ir taisnīgi, viņš spēj pazemot tos, kas lepnīgi staigā!”( Daniēla 4:31-32,34 )
Ķēniņš apguva vērtīgu mācību, un viņa gods tika atjaunots. Varbūt mēs varam apgūt to pašu mācību saudzīgāk, vienkārši pārdomājot viņa stāstu.
Ko darīt ar mūsu pašu pūlēm?
Lielākā daļa no mums nav ķēniņi. Taču mēs bieži sakām: "Es uzcēlu šo māju ar savām rokām", "Es nodibināju šo uzņēmumu" vai "Es uzvarēju šajās sacensībās". Vai nav godīgi justies lepnam, kad esam smagi strādājuši pie kaut kā mums svarīga, piemēram, laba darba, stipras ģimenes vai sacensībām?
Protams, pūles ir svarīgas. Taču Mācītājs, gudrais Salamana grāmatas autors, ievēroja kaut ko par dzīvi, raugoties no mūsu puses: rezultāti nav atkarīgi tikai no mūsu prasmes un pūlēm.
11Redzi, ko vēl es ieraudzīju zem saules:nedz žiglākie uzvar skrējienā,nedz spēcīgākie kaujā,nedz gudrākajiem maize,nedz saprātīgākajiem bagātība,nedz zinīgākajiem vēlība –laiks un gadījums valda pār visiem.( Mācītājs 9:11 )
Panākumi nekad nav pilnībā mūsu rokās. Un Jēzus piebilst mierinošu domu: pat vissīkākās dzīves detaļas nepaliek Tēva nepamanītas:
29Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas.( Mateja 10:29 )
Vai tas nozīmē, ka mūsu sasniegumi īsti nav mūsu? Jēzus atbild ar ainu par vīnakoku un zariem. Zars pats neveido savu dzīvību. Tas to saņem no vīnakoka, un auglis aug no šīs saiknes. Viņš to pašu domu atkārto divreiz, nedaudz citiem vārdiem, lai mēs to nepalaistu garām:
4Palieciet manī, un es jūsos; kā zars nevar nest augļus pats no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat nevarat arī jūs, ja nepaliekat manī.( Jāņa 15:4 )
5ES ESMU vīnakoks, jūs esat zari. Kas manī paliek un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs neko nespējat darīt.( Jāņa 15:5 )
Tas nav domāts, lai mūsu pūles šķistu niecīgas. Tas nozīmē, ka mūsu spējas, idejas un spēks ir dāvanas. Bībele to saka skaidri:
17nesaki savā sirdī: mans stiprums un manu roku spēks man ir devis visu šo labklājību! 18Atceries Kungu, savu Dievu, jo viņš dod tev spēku iemantot labklājību, piepildīdams savu derību, ko viņš zvērējis taviem tēviem, kā šodien!( 5. Mozus 8:17-18 )
Ticība: balstīšanās uz Dievu
Lepnums saka: "Es to izdarīju pats." Ticība saka: "Paldies, bez Tevis es to nebūtu varējis." Ticība ir paļāvība, un paļāvība saudzīgi ieņem paļaušanās uz sevi vietu:
5Paļaujies uz Kungu no visas sirds –uz paša sapratni vien nepalaidies!6Zinies viņu visos savos ceļos,un viņš iztaisnos tavas takas.( Sakāmvārdi 3:5-6 )
Tā ieņem arī raižu vietu. Kad pārstājam visu nest vieni, mēs atrodam mieru, kas mūs pārsteidz:
6Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību.( Filipiešiem 4:6 )
Un tā dod mums jaunu veidu, kā svinēt. Mēs esam brīvi priecāties par savu darbu un dalīties atzinībā:
31Tādēļ, vai ēdat vai dzerat, vai ko citu darāt, visu dariet Kungam par godu.( 1. Korintiešiem 10:31 )
31Jer 9:23lai būtu, kā ir rakstīts: kas lielās, lai lielās ar Kungu.( 1. Korintiešiem 1:31 )
Tāpēc pieņemsim savus ierobežojumus bez kauna un gūsim mierinājumu zinot, ka varam balstīties uz Jēzu. Viņš ir kopā ar mums cauri katrām grūtībām. Kad lepnums čukst, ka mums viss jāizdara vieni, mēs varam atbildēt: ir Kāds, kam varam uzticēties.