Pārlekt uz galveno saturu

Kāpēc Dievs lūdza upurēt dzīvniekus kā upurus un grēku upurus?

Pazemīgs vīrs ar noliektu galvu ceļos pie akmens altāra, uz kura atrodas upurjērs, ilustrējot to, ka Dievs augstāk par rituāliem upuriem vērtē patiesu, pazemīgu sirdi.

Lasot Bībeles detalizētos norādījumus par dzīvnieku upurēšanu uz altāra, daudziem no mums kļūst neomulīgi. Grūti saprast, kā Dievu varētu iepriecināt nevainīgu dzīvnieku nāve un kāpēc piedošanai vispār būtu jāsaistās ar to. Tie ir godīgi jautājumi, un tie ir pelnījuši mierīgu, neskubinātu skatījumu.

Tas sākās ar cilvēkiem

Pirmie upuri Bībelē nāk no Kaina un Ābela. Teksts neizsaka, ka Dievs būtu lūdzis viņus kaut ko nest. Dāvanas viņi atnesa pēc paša ieskata:

3Pēc kāda laika Kains no zemes augļiem nesa upurdāvanu Kungam. 4Ebr 11:4Un Ābels, arī viņš nesa no savu avju pirmdzimtajiem un to treknuma, un Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upurdāvanu.
( 1. Mozus 4:3-4 )

No tā ir viegli secināt, ka Dievam dzīvnieki patīk labāk nekā augļi. Taču ievērojiet, ko Dievs pēc tam saka Kainam. Viņš nerunā par dāvanas veidu. Viņš runā uz Kaina sirdi, ar patiesu maigumu:

7Vai tu nebūtu uzlūkots, ja būtu darījis labi? Un ja slikti tu dari – grēks pie durvīm apmeties, tas tevi iekāros, bet tev pār to jāvalda!”
( 1. Mozus 4:7 )

Svarīgi bija tas, kā katrs no viņiem nāca pie Dieva. Ābels atnesa „labāko“ no sava īpašuma, bet Kains atnesa „daļu“ no saviem laukaugiem.

Ko Dievs vienmēr ir vēlējies

Visā Bībelē Dievs par upuriem saka vienu un to pašu. Viņš meklē sirdi, kas slēpjas aiz tiem. To Viņš saka caur pravieti Hozeju:

6 Mt 9:13; 12:7Uzticība man tīk, ne kaujamie upuri,
un Dieva atziņa, ne sadedzināmie upuri!
( Hozejas 6:6 )

Ķēniņš Dāvids to pašu iemācījās, kad lūdza Dievu pēc smaga pārkāpuma:

18jo tev upuri nav pa prātam,
mans sadedzināmais upuris tev nepatiktu!
19Upuris Dievam ir satriekts gars –
satriektu, salauztu sirdi tu, Dievs, nenicināsi!
( Psalmi 51:18-19 )

Pravietis Jesaja skaidro, kas notiek, ja upuri tiek nesti bez pazemīgas sirds. Dievam rūp cilvēks, kas „trīc par Manu vārdu“, vairāk nekā dāvana:

2Mana roka taču radījusi itin visu,
tā radies viss, saka Kungs,
taču es uzlūkoju nabagu
un to, kam satriekts gars
un kas mana vārda bīstas.
3Kauj vērsi –
nogalē cilvēku!
Upurē jēru –
lauž sprandu sunim!
Pienes labības dāvanu –
cūkas asinis!
Kvēpina piemiņai vīraku –
gluži kā nosvētī elku!
Tādu tie izvēlējušies ceļu,
pie preteklībām tiem dvēsele ielīksmojas –
( Jesajas 66:2-3 )

Un Mihas ļaudis šo jautājumu izsaka skaļi. Ko mēs varam nest? Tūkstošiem aunu? Savus bērnus? Dieva atbilde ir vienkārša un laipna:

7Vai Kungam patiksies tūkstoši aunu
un desmitiem tūkstošu eļļas straumju?
Vai man pirmdzimtais jāatdod par savu pārkāpumu,
manas miesas auglis par manas dvēseles grēku?
8Viņš tev ir teicis, cilvēk, kas ir labs,
ko Kungs no tevis prasa –
spriest taisnu tiesu,
mīlēt žēlastību,
pazemībā staigāt ar Dievu.
( Mihas 6:7-8 )

Kāpēc vispār asinis?

Ja Dievs nevēlējās upurus pašu upuru dēļ, kāpēc šī kārtība pastāvēja? Bībele skaidro, ka tai bija jāparāda, cik nopietns ir grēks un cik dārgi tas maksā, vienlaikus parādot, kā Dievs sagādā ceļu, lai mēs varētu atkal būt taisni Viņa priekšā:

11Ebr 9:22Jo miesas dzīvība ir asinīs, un tās es jums esmu devis altārim, ka veicat izlīgumu par saviem grēkiem, – tās ir asinis, kas veic izlīgumu par ļaužu grēkiem!
( 3. Mozus 17:11 )

Tajā pašā laikā Bībele godīgi saka, ka šai kārtībai bija ierobežojumi. Tā varēja norādīt uz piedošanu, bet nevarēja paveikt darbu līdz galam:

9Tā ir tagadējā laika līdzība, pēc tās tiek pienestas upurdāvanas un upuri, kas nespēj kalpotāju darīt pilnīgu tajās lietās, kas skar sirdsapziņu.
( Ebrejiem 9:9 )
3Bet šie upuri gadu no gada atgādina par grēkiem, 4taču vēršu un āžu asinis nevar paņemt prom grēku.
( Ebrejiem 10:3-4 )

Dzīvnieku upuri bija kā ēna, atgādinājums par grēku gadu no gada. Tie nespēja pārveidot cilvēka sirdi.

Labāks ceļš, dots mīlestībā

Tāpēc Dievs izdarīja ko ārkārtēju. Viņš neprasīja, lai mēs nesam vēl ko vairāk. Viņš pats deva dāvanu:

16Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.
( Jāņa 3:16 )
8Bet Dievs savu mīlestību pret mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.
( Romiešiem 5:8 )

Jēzus par to pastāstīja līdzību. Zemes īpašnieks sūta savu mīļoto dēlu pie zemes nomniekiem, cerot, ka tie viņu cienīs. Tas ir attēls tam, kā Dievs sūtīja Jēzu, un tam, kas notika pēc tam:

13Tad vīnadārza saimnieks sacīja: ko lai es daru? Es sūtīšu savu mīļoto dēlu, varbūt to viņi ņems vērā. 14Bet vīnkopji, viņu ieraudzījuši, savā starpā sprieda: šis ir mantinieks, nonāvēsim viņu, un mantojums būs mūsu!
( Lūkas 20:13-14 )

Vecajā kārtībā priesteris vispirms upurēja par saviem grēkiem un tikai tad par tautas grēkiem. Jēzus bija bez grēka. Viņam nebija jāupurē nekas par sevi, un Viņš neprasīja nevainīgu dzīvnieku asinis. Viņš atdeva pats sevi, pilnīgā saskaņā ar Tēva gribu, vienreiz par visiem laikiem:

273Moz 9:7kam nav nepieciešams kā tiem augstajiem priesteriem ik dienas pienest upurus vispirms par saviem grēkiem un tad par tautas grēkiem; viņš to ir veicis, reizi par visām reizēm pienesdams upurim sevi pašu.
( Ebrejiem 7:27 )
12Viņš neizlēja ne āžu, ne teļu asinis, bet gan pats savējās un reizi par visām reizēm iegāja svētnīcā un ieguva mūžīgu izpirkšanu.
( Ebrejiem 9:12 )

Ko tas nozīmē mums

Smagums, ko jūtam šajos stāstos, atspoguļo to, cik liela patiesībā ir grēka cena. Tas nenozīmē, ka Dievs ir nežēlīgs. Šo cenu Viņš izvēlējās nest pats, lai mums tā nebūtu jānes vieniem.

Tāpēc aicinājums ir maigs. Mēs esam laipni gaidīti pie Dieva tādi, kādi esam, un varam godīgi pastāstīt Viņam, kur esam kļūdījušies:

9Ja atzīstamies savos grēkos, tad viņš ir uzticams un taisns un mums piedod grēkus, un šķīstī mūs no visas netaisnības.
( 1. Jāņa 1:9 )

Ja tā darīsim, mēs atklāsim, ka upuris jau ir nests par mums un ka Viņš meklē sirdi, kas ir gatava nākt mājās.

Bībeles 2012. gada tulkojuma latviešu valodā revidētais teksts (JTR2024)