Lepnuma loma un patiesa ticība

Cilvēki dabiski vēlas justies cienīti un novērtēti, un tas veido viņu pašcieņas pamatu. Lepnums ir izplatīta sajūta, kas liek cilvēkiem vēlēties izrādīt savus sasniegumus un ieguldījumu dzīvē. Nav pārsteidzoši, ka Bībelē vārds “lepnums” ir minēts daudzkārt. Bieži vien mēs šīs vietas neievērojam, atmetot to nozīmi kā kaut ko, kas uz mums neattiecas. Tomēr aplūkosim to tuvāk.

32Vienalga, vai dumji tu sāktu lielīties

vai gudri, ar viltu – roku uz mutes!

( Sakāmvārdi 30:32 )

5Viņš augstieņu ļaudis nolicis zemu,

vareno pilsētu noliecis līdz pašai zemei,

nometis pīšļos!

( Jesajas 26:5 )

17cilvēku novērš no netaisnības,

no vīra lepnību atvaira,

( Ījaba 33:17 )

Ikdienas dzīvē mēs izšķiram divus lepnuma veidus: negatīvo, kas izpaužas tādos teicienos kā “šis cilvēks bija pārāk lepns, lai palīdzētu”, un pozitīvo, kas izskan tādos vārdos kā “Labi padarīts, es ar tevi tik ļoti lepojos!” Pēdējais izteiciens ir ļoti izplatīts ģimenes dzīvē, kur vecāki cenšas motivēt savus bērnus būt neatlaidīgiem, pilnveidoties un izaugt par cienījamiem cilvēkiem. Neatkarīgi no tā, vai mēs izsakām uzslavu vai nosodījumu, abiem lepnuma veidiem ir kopīgs pamats. Aplūkosim visbiežāk sastopamās lepnuma definīcijas:

1. Dziļa prieka vai gandarījuma sajūta, ko rada paša sasniegumi, to cilvēku sasniegumi, ar kuriem esam cieši saistīti, vai īpašības un mantas, ko plaši apbrīno
2. Savas cieņas apziņa.

Abām iepriekš minētajām definīcijām ir kopīgs pamats – uz sevi vērstas īpašības. “Lepnums” atspoguļo paša spējas vai paša sasniegumus pretstatā paļāvībai uz citu palīdzību.

10Tik no lepnības ceļas ķildas –

kas ieklausās padomā, tam gudrība.

( Sakāmvārdi 13:10 )

Kā redzam, šāds uz sevi vērsts lepnums Bībelē atkārtoti tiek bargi nosodīts. Lūk, tikai daži piemēri:

12Tad tie kliedz, bet viņš neatbild,

jo ļaundari pārlieku lepni,

( Ījaba 35:12 )

28Tu paglāb nabaga ļaudis,

bet augstprāšus ar skatienu pazemo,

( 2. Samuēla 22:28 )

6Augstu Kungs, bet uzlūko zemos,

taču augstprātīgo viņš pazīst pa gabalu!

( Psalmi 138:6 )

Pirms izdarām kādus secinājumus, aplūkosim Bībeles stāstu par Bābeles ķēniņu Nebukadnecaru, kurš kļuva lepns par sava darba rezultātiem.

27viņš teica: “Vai gan es neesmu šo lielo Bābeli uzcēlis, kur dzīvot ķēniņam, ar savu lielo spēku un vareno slavu?!”

( Daniēla 4:27 )

Lai gan lielākā daļa no mums nav ķēniņi un mūsu sasniegumi var nebūt grandiozi, mēs bieži sakām vai domājam: “Es šo māju uzcēlu ar savām rokām”, “Es izveidoju tik lielisku uzņēmumu” vai “Es uzvarēju šajā spēlē pār kādu citu”, lepojoties ar savām pūlēm. Vai nav taisnīgi justies lepniem, ja esam ieguldījuši tik daudz pūļu kaut kā mums svarīga labā – vai tas būtu laba darba iegūšana, stipras ģimenes veidošana vai uzvara sacensībās?

Slavenās Bībeles gudrības grāmatas “Salamans Mācītājs” autors atzina, ka dzīves notikumu iznākumu nenosaka tikai cilvēka personiskās īpašības un prasmes.

11Redzi, ko vēl es ieraudzīju zem saules:

nedz žiglākie uzvar skrējienā,

nedz spēcīgākie kaujā,

nedz gudrākajiem maize,

nedz saprātīgākajiem bagātība,

nedz zinīgākajiem vēlība –

laiks un gadījums valda pār visiem.

( Mācītājs 9:11 )

Šķiet, ka panākumi nav garantēti tiem, kas iegulda ievērojamas pūles darbā, mācībās vai treniņos. Ja pārceļamies uz Jaunās Derības laikiem, Jēzus apliecina, ka nekas nepaslīd garām Dieva uzmanībai neatkarīgi no tā, cik svarīgs vai nenozīmīgs notikums šķiet:

29Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas.

( Mateja 10:29 )

Atgriezīsimies pie Nebukadnecara un aplūkosim, kas notika pēc tam, kad viņš izteica savus lepnos vārdus par saviem sasniegumiem:

28Ķēniņš vēl nebija paspējis teikt šos vārdus, kad no debesīm atskanēja balss: “Tev, ķēniņ Nebūkadnecar, saka: valsts tev ir atņemta! 29Tevi padzīs no cilvēku vidus, pie meža zvēriem tu mitīsi un tevi baros kā vērsi ar zāli; lai paiet septiņi laiki, tad tu zināsi – Visuaugstais valda pār cilvēku valstīm, viņš tās dod, kam grib!”

( Daniēla 4:28-29 )

Vienā mirklī ķēniņš Nebukadnecars zaudēja visu, ar ko bija lepojies, un piedzīvoja grūtus laikus, tieši kā bija pravietots. Ķēniņš zaudēja savu troni, lepnumu un cieņu – tā bija nepieciešama pieredze, lai saprastu un apgūtu mācību. Pēc kāda laika Nebukadnecars saprata, kas patiesībā stāvēja aiz visiem viņa sasniegumiem:

31Kad šis laiks beidzās, es, Nebūkadnecars, pacēlu savu skatienu uz debesīm un atgriezās mans prāts:

“Visuaugsto es godināju, viņš dzīvo mūžīgi!

To slavēju un teicu, jo viņš valda!

Viņa vara ir mūžīga,

viņa valsts paliek uz audžu audzēm!

32Visi, kas mīt uz zemes, ir nieks!

Ar debesu pulkiem un zemes ļaudīm viņš dara, ko grib!

Nav neviena, kas spētu apturēt viņa roku,

kas varētu viņam teikt: ko tu dari?!”

34Tagad es, Nebūkadnecars, slavēju, teicu un godinu debesu Ķēniņu: “Visi viņa darbi ir patiesi, visi viņa ceļi ir taisnīgi, viņš spēj pazemot tos, kas lepnīgi staigā!”

( Daniēla 4:31-32,34 )

Galu galā Nebukadnecars guva vērtīgu mācību par lepnumu. Vai arī mēs varam apgūt šo mācību vieglākā ceļā, pārdomājot Nebukadnecara stāstu?

Vai šis stāsts nozīmē, ka mūsu sasniegumi patiesībā nav mūsu? Ko mēs varam paveikt pilnīgi paši saviem spēkiem? Atbildi sniedz pants no Jāņa evaņģēlija, kurā citēti Jēzus vārdi. Ievērojiet, ka Jēzus atkārto tos pašus vārdus, nedaudz tos pārfrāzējot, lai uzsvērtu to nozīmīgumu.

4Palieciet manī, un es jūsos; kā zars nevar nest augļus pats no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat nevarat arī jūs, ja nepaliekat manī.

( Jāņa 15:4 )

5ES ESMU vīnakoks, jūs esat zari. Kas manī paliek un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs neko nespējat darīt.

( Jāņa 15:5 )

Tas ir Dievs, kurš dod mums spēku un ļauj mums uzvarēt spēlēs vai iegūt labu darbu. Dievs ir radošu ideju avots, kad risinām sarežģītas problēmas, un Viņš dod spēku būt neatlaidīgiem un pabeigt to, ko esam iesākuši. Atzīstot to, atklājas Dieva patiesā būtība un Viņa loma mūsu dzīvē, un tas mūs tuvina Viņam.

5Paļaujies uz Kungu no visas sirds –

uz paša sapratni vien nepalaidies!

6Zinies viņu visos savos ceļos,

un viņš iztaisnos tavas takas.

( Sakāmvārdi 3:5-6 )

6Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību.

( Filipiešiem 4:6 )

31Tādēļ, vai ēdat vai dzerat, vai ko citu darāt, visu dariet Kungam par godu.

( 1. Korintiešiem 10:31 )

Atzīsim savus ierobežojumus un atradīsim mierinājumu apziņā, ka paļāvība uz Jēzu dāvā sirdsmieru, stiprina mūs grūtībās un vada mūs, kā tikt galā ar lepnuma un cieņas izjūtām.