Kāpēc Dievs lūdza Ābrahāmu nogalināt savu dēlu?
2Un viņš teica: “Ņem nu savu dēlu, savu vienīgo, kuru tu mīli, – Īzaku, ej uz Morijas zemi un upurē viņu tur kā sadedzināmo upuri uz kalna, kur es tev teikšu!”( 1. Mozus 22:2 )
Kā tas viss sākās…
Dieva apsolījums
Atgriezīsimies pagātnē un aplūkosim notikumus, kas risinājās gadiem iepriekš. Šeit ir pārdomas par apsolījumiem, ko Dievs toreiz deva Ābrahāmam.
16Un es svētīšu viņu un pat došu tev dēlu no viņas, un es svētīšu viņu, un no viņas celsies daudzas tautas, un tautu ķēniņi celsies no viņas!”19Dievs teica: “Bet taču Sāra, tava sieva, dzemdēs tev dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Īzaks, un es celšu savu derību ar viņu par mūžīgu derību viņa pēcnācējiem pēc viņa!21Savu derību es celšu ar Īzaku, kuru tev Sāra dzemdēs nākamgad ap šo laiku!”( 1. Mozus 17:16,19,21 )
Dievs apņemas noslēgt derību ar Īzāku – vienīgo dēlu, ko dzemdēs Sāra. Šis apsolījums tika dots vēl pirms Īzāka dzimšanas, un tas parāda Dieva skaidro nodomu saglabāt Īzāka dzīvību. Taču paskatīsimies, kā Ābrahāms reaģēja uz Dieva apsolījumu.
Ābrahāmam pietrūkst ticības Dieva vēstij.
17Un Ābrahāms krita uz sava vaiga, smējās un teica savā sirdī: “Vai lai simts gadu vecam vēl dzimst bērni, un vai lai Sāra vēl dzemdē – deviņdesmit gadu veca?!”( 1. Mozus 17:17 )
Ābrahāma rīcība neliecina par stipru ticību Dievam.
Ābrahāms joprojām nepaļaujas uz Dievu.
Vēlāk Dievs atkārtoja Ābrahāmam savu apsolījumu. Šoreiz Ābrahāms šaubas neizteica, taču Sāra gan.
10Rm 9:9Tad viens teica: “Es noteikti atkal nākšu pie tevis nākamajā gadā ap šo laiku, un, redzi, tavai sievai Sārai būs dēls!” Bet Sāra klausījās telts ejā, tā bija viņam aizmugurē. 11Ābrahāms un Sāra bija jau paveci gados, un Sārai vairs nenotika, kā sievām mēdz notikt. 121Pēt 3:6Un Sāra smējās pie sevis: “Kad esmu jau veca, man vēl būs tīksme? Un mans kungs arī ir vecs!” 13Un Kungs teica Ābrahāmam: “Kādēļ Sāra smējās, sacīdama: vai tad patiesi es dzemdēšu?! Es taču esmu par vecu!( 1. Mozus 18:10-13 )
Vai tagad varam apgalvot, ka Ābrahāms patiesi tic Dievam? Ja ticētu, Dievam nebūtu jāatkārto savs apsolījums. Turklāt nākamais pants rāda, ka Ābrahāms joprojām nepaļaujas uz Dievu, jo viņš maldina Gerāras ķēniņu Abimelehu, nepatiesi apgalvojot, ka Sāra ir viņa māsa. Tas liecina par Ābrahāma bažām, ka viņa nāve varētu apdraudēt Dieva apsolījuma piepildīšanos, jo bez viņa nebūtu Īzāka.
21Moz 12:13; 26:7Tur Ābrahāms par Sāru sacīja: “Viņa ir mana māsa.” Un Gerāras ķēniņš Abīmelehs sūtīja un paņēma Sāru.( 1. Mozus 20:2 )
11Ābrahāms teica: “Es tikai domāju, ka šajā vietā nebīstas Dieva un ka tie mani nokaus manas sievas dēļ!( 1. Mozus 20:11 )
Gadu vēlāk Dievs piepildīja savu apsolījumu un deva Ābrahāmam dēlu, tieši kā bija solījis. Vai šis notikums mainīja Ābrahāma ticību Dievam?
Pierādījums tam, ka Ābrahāma ticība Dievam bija ārkārtīgi stipra – stiprāka, nekā spējam iedomāties.
Gadiem vēlāk, kad Īzāks bija izaudzis, Dievs Ābrahāmam izteica satriecošu prasību. Pārsteidzoši, Ābrahāms tūlīt atsaucās un izdarīja tieši to, ko Dievs bija pavēlējis. Lai gan Ābrahāms dziļi mīlēja savu dēlu Īzāku, savu vienīgo bērnu ar Sāru, viņš to neatturēja no Dieva.
2Un viņš teica: “Ņem nu savu dēlu, savu vienīgo, kuru tu mīli, – Īzaku, ej uz Morijas zemi un upurē viņu tur kā sadedzināmo upuri uz kalna, kur es tev teikšu!”3Ābrahāms cēlās agri no rīta, apsegloja ēzeli, paņēma sev līdzi divus puišus, savu dēlu Īzaku, sacirta sadedzināmajam upurim malku, cēlās un gāja uz to vietu, par kuru Dievs viņam teica.9Jk 2:21Un viņi nonāca tai vietā, par kuru Dievs viņam bija teicis, un Ābrahāms tur uzcēla altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzaku un nolika viņu uz altāra virs malkas.10Ābrahāms izstiepa savu roku un ņēma nazi, lai nokautu savu dēlu.( 1. Mozus 22:2,3,9,10 )
12Un tas teica: “Neizstiep savu roku pret zēnu un nedari viņam neko, jo tagad es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi manis dēļ taupījis savu vienīgo dēlu!”( 1. Mozus 22:12 )
Šim brīdim Bībelē ir dziļa nozīme – ne tikai tā ētiskās puses dēļ, kas parasti piesaista cilvēku uzmanību.
Pirmkārt, Dievs pilnībā pazina Ābrahāmu – viņa spējas un robežas –, pirms izteica savu prasību. Tāpat Dievs jau iepriekš zina visu par ikvienu cilvēku, pirms tas kaut ko dara vai saka.
2tu zini, kad sēžos un kad ceļos,tu noproti manas domas no tāluma,3manu došanos un manu apmešanos tu izvētī,visi mani ceļi satek pie tevis,4vēl vārds nav nācis man uz mēles –redzi, Kungs, tu visu jau zini.( Psalmi 139:2-4 )
Tajā pašā laikā Ābrahāmam ir nesatricināma ticība Dievam, un viņš ir pārliecināts, ka Dieva apsolījumi piepildīsies. Viņš neapšaubāmi saprot, ka Dievs turēs savu solījumu noslēgt derību ar Īzāku un viņa pēcnācējiem. Tāpēc pēc Ābrahāma pārliecības Īzāks nevar vienkārši aiziet bojā. Ja nāve pienāktu, Ābrahāms paļaujas, ka Dievs spēj Īzāku atdzīvināt vai iejaukties tā, kā tas atbilst Viņa apsolījumam. Ābrahāms pauž šo nesatricināmo paļāvību, sacīdams, ka gan viņš, gan Īzāks atgriezīsies, gaidot, ka Dievs pats sagādās vajadzīgo upuri.
5Un Ābrahāms teica saviem puišiem: “Palieciet šeit ar ēzeli, bet mēs ar zēnu iesim līdz turienei, pielūgsim un tad atgriezīsimies pie jums.”( 1. Mozus 22:5 )
7Un Īzaks teica savam tēvam Ābrahāmam: “Mans tēvs!” – un viņš teica: “Es te, mans dēls!” – un tas sacīja: “Re, uguns un malka, bet kur ir jērs sadedzināmajam upurim?” 8Ābrahāms teica: “Dievs pats sev sagādās jēru sadedzināmajam upurim, mans dēls.” Un viņi gāja abi kopā.( 1. Mozus 22:7-8 )
Šis Ābrahāma ticības apliecinājums mums, Bībeles lasītājiem, ir dots, lai uzsvērtu, cik dziļa bija Dieva izredzētā cilvēka ticība. Tas parāda, cik liela nozīme Ābrahāma rīcībai un ticībai ir mums visiem.
18Apd 3:25Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, jo tu klausīji manai balsij!”( 1. Mozus 22:18 )
Ābrahāms neupurēja savu dēlu – tas bija Dievs, kas upurēja Savējo…
Lai gan Ābrahāms ticēja, ka viņa dēls galu galā būs dzīvs, viņš nezināja, kā un kad. Savā ziņā Īzāks Ābrahāmam bija „miris“ garā trīs dienu ceļā uz Dieva norādīto kalnu un „augšāmcēlās“ trešajā dienā, ceļa beigās. Šī aizkustinošā paralēle norāda uz Dieva Dēla Jēzus krustā sišanu un augšāmcelšanos – Viņš tika sists krustā un trešajā dienā augšāmcēlās.
4Trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un iztālēm ieraudzīja to vietu.( 1. Mozus 22:4 )
4Ps 16:8–10; Mt 12:40; Apd 2:24–32un tika guldīts kapā un trešajā dienā augšāmcēlās, pēc Rakstiem,( 1. Korintiešiem 15:4 )
Ja nesaprotam dziļo mīlestību un dievbijību, kas Ābrahāmu darīja gatavu upurēt savu dēlu, mums var būt grūti aptvert Dieva mīlestību pret mums. Arī Dievs atdeva savu vienīgo Dēlu, lai Viņš mūsu glābšanas dēļ panestu krustu.
16Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.( Jāņa 3:16 )